Kad meita palūdza man pārvākties pie viņiem uz Angliju, lai pieskatītu mazbērnus, sajutos ļoti svarīga. Likās, ka atkal ir priekš kā censties, bet tad sākās…
— Skaidrīt, varbūt pietiek jau te skraidīt? Mums ir sava sistēma, bet jūs visu jaucat!
Igors demonstratīvi noslaucīja galdu pēc tam, kad es to tikko biju rūpīgi iztīrījusi. Lupata manās rokās vēl bija mitra, un es stāvēju virtuves vidū, nesaprazdama, ko tādu esmu izdarījusi nepareizi.
— Piedod, Igoriņ, es tikai gribēju palīdzēt…
— Palīdzēt? — viņš iepūtās, svieda lupatu izlietnē. — Jūs katru reizi visu pārvietojat! Pēc tam Inese veselu stundu meklē, kur kas nolikts!
Klausījos un tik un tā nesapratu, ko atkal esmu nevietā nolikusi. Tiešām nesapratu. Pirms trim nedēļām meita man piezvanīja un lūdzošu balsi, lūdza atbraukt. “Mammu, es netieku galā! Mazulīte neguļ, mazais Tomiņš niķojas, Igors pazūd darbā. Lūdzu, atbrauc, palīdz!” Un es atbraucu. Atstāju visu, paņēmu atvaļinājumu bez algas veikalā, kur piepelnos, sakrāmēju koferi stundas laikā, nopirku lidmašīnas biļeti. Lieki teikt, ka tā it nemaz nebija lēta, jo iegādāta pēdējā brīdī. Ko tik neizdarīsi mīļo labā.
Un tagad stāvu ar šo muļķīgo lupatu rokās un klausos, kā znots man izskaidro, ka visu daru nepareizi.
— Igor, nu ko tu atkal to saki mammai? — Inese ienāca ar niķīgu mazulīti uz rokām. Bet viņas balss… tā skanēja kaut kā vienaldzīgi. It kā viņa runātu tikai tāpēc, ka vajag.
— Es nesaku neko nepareizi! Es tikai konstatēju faktu, — viņš ielēja sev kafiju no jaunās, spīdīgā kafijas automāta. — Mums ir noteikta kārtība. Bet Skaidrīte to pārkāpj.
Skaidrīte. Viņš vienmēr tā mani sauc. Auksti. Atsvešināti. It kā es nebūtu viņa sievas māte, bet nejauša paziņa.
— Mamm, nu tiešām, nākamreiz vienkārši pajautā, kur ko likt, — Inese šūpoja mazulīti, pat nepaskatīdamās uz mani.
Es pamāju ar galvu, lai gan iekšā viss sarāvās. Pajautāt? Es jau pat baidos muti atvērt šajā mājā.
— Starp citu, Skaidrīt, — Igors padzērās kafiju, saviebās, it kā tā būtu negaršīga, — jūs atkal nopirkāt nepareizo pienu. Es taču teicu — bez laktozes.
— Bet veikalā tāda nebija…Man bija neērti teikt, ka es taču to viņu valodu nesaprotu. Labi vispār, ka trāpīju un tas ir piens.
— Tad vajadzēja iet uz citu veikalu! Vai vispār nepirkt! Tagad ko — mest ārā?
Es klusēju. Ko gan teikt? Ka izstaigāju trīs veikalus, ka noguru vilkt smagos maisus, ka uz manas pensijas tas piens ir puse no dienas budžeta?
— Igor, nu beidz taču, — Inese beidzot paskatījās uz mani, bet acīs nebija nekādas siltuma. — Mamma centās.
“Centās.” It kā es būtu piecgadīgs bērns, kas mēģināja sasiet kurpju šņores.
Vakarā gatavoju pelmeņus. Tomiņš, mans piecgadīgais mazdēls, tos dievina. Agrāk, kad viņi atbrauca pie manis ciemos, viņš varēja apēst veselu šķīvi. Un es tos vienmēr pati veidoju — katru pelmeni ar mīlestību. Tāpēc arī tagad nolēmu viņu iepriecināt.
— Omīt! — Tomiņš ieskrēja virtuvē, ievelkot degunā smaržu. — Tie ir pelmeņi?! Mani mīļākie?!
— Jā, saulīt, — es pasmaidīju, pirmo reizi jūtot, ka daru kaut ko pareizu. — Tūlīt izvārīšu, un ēdīsim.
— Nē, neēdīsim, — noteica Igors, ienākdams aiz viņa. — Tom, mēs tagad ēdam veselīgi. Nekādu pelmeņu.
— Bet, tēt…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
