— Nekādu “bet”! — Igors pagriezās pret mani. — Jūs ko, gribat no bērna izaudzināt bumbulīti? Paskatieties uz viņu — viņš jau tā ir liels savam vecumam!
Toms ievilka galvu plecos. Es redzēju, kā viņam nepatika dzirdētais.
— Igor, nu vienu reizi taču var, — mēģināju rast kompromisu. — Es tik sen viņam tos neesmu taisījusi…
— Vienu reizi? — viņš paņēma katlu no plīts. — Pēc tam būs “vēl vienu reizi”, “pēdējo reizi”. Nē. Mēs ar Inesi nolēmām — nekādas neveselīgas pārtikas.
— Mamm, tiešām, — Inna atspiedās pret durvju stenderi, šūpodama mazulīti. — Tu taču redzi, ka Toms ir liels savam vecumam. Igoram taisnība.
Es paskatījos uz meitu. Uz savu vienīgo meitu, kuras dēļ pirms pieciem gadiem pārdevu savu divistabu dzīvokli. Atdevu visus naudu viņu pirmās iemaksas veikšanai, lai jaunā ģimene tiktu pie sava mājokļa te Anglijā. Bet pati pārcēlos uz īrētu vienistabas dzīvoklīti nomalē — aukstu, ar rūsu ūdenī un kaimiņiem, kas naktīs bļauj aiz sienas.
Lasi vēl: Gardi slinkie “vareķiki”: recepte, ko mīlu kopš bērnības, viegli un ātri pagatavojama
Un šī meita tagad man saka, ka es kļūdos. Ka es gribu kaitēt.
— Labi, — es izslēdzu plīti. — Es nezināju.
— Tieši tā — nezinājāt, — Igors nolika katlu atpakaļ. — Tāpēc arī vajag pajautāt. Nevis darīt, kā pašai šķiet pareizi.
Toms aizskrēja uz savu istabu. Bet es paliku stāvam pie plīts, skatoties uz katlu ar pelmeņiem. Simts gabalus biju salipinājusi. Speciāli cēlos divas stundas agrāk.
— Mamm, neapvainojies, — Inese pienāca, uzlika roku man uz pleca. — Mēs vienkārši uztraucamies par Tomu. Tu taču saproti?
Sapratu. Es sapratu, ka šajā mājā, kuru palīdzēju viņiem nopirkt, es esmu neviens. Sapratu, ka manam viedoklim te nav nozīmes. Sapratu, ka jau trīs nedēļas guļu uz saliekamās gultas bērnistabā, kaut arī blakus stāv tukša viesu istaba. Bet tā ir “Igora kabinets”, tur nedrīkst ieiet.
Sapratu, ka es te gatavoju, tīru, gludinu, mazgāju, pieskatu bērnus. Un pretī dzirdu tikai pārmetumus.
— Saprotu, — klusi pateicu.
Naktī ilgi nevarēju aizmigt. Saliekamā gulta čīkstēja pie katras kustības. Blakus istabā čīkstēja mazulīte, bet es zināju — pieiet nedrīkst. “Jums rokas trīc,” pagājušajā nedēļā bija teicis Igors.
Man ir piecdesmit astoņi gadi. Rokas man netrīc. Bet mazmeitu es vairs rokās neņemu.
Gulēju un domāju: ko es te vispār daru? Kāpēc atbraucu? Un pats briesmīgākais — kad tas viss beigsies?
