— Jūs viņu pazīstat… Tas ir Dmitrijs.
Es uzreiz sapratu, par ko ir runa…
— Kurš Dmitrijs? — es vaicāju. — Vai tas ir tas pats no mūsu ciema? Viņš taču ir mans vienaudzis.
Meita iesarkusi.
— Jā, mamma. Un es viņu mīlu.
Es sajutu, kā kaut kas iekšā pārtrūkst. Jo tas pats Dmitrijs visu mūžu dzīvojis mūsu ciemā, pazīstams nebūt ne no labākās puses.
Viņam ir vairāk nekā četrdesmit gadi, bet stabila darba vai konkrētas profesijas nav. Pirms mēneša viņa sieva nolēma viņu pamest, jo ģimenē radās ilgstošas nesaskaņas un izaicinājumi saistībā ar viņa dzīvesveidu. Viņam ir divi bērni, un alimentu maksājumi sagādā grūtības.
— Meita, tu taču zini, kāda viņa situācija ir, — es sacīju ar bažām. — Viņam nav stabila darba, iepriekšējās attiecības nav beigušās veiksmīgi, un viņam bijuši personīgi izaicinājumi. Vai tiešām vēlies veidot attiecības ar tādu cilvēku?
— Tu nezini visu par viņa ģimeni, mamma, — viņa atbildēja mierīgā, pārliecinātā balsī.
Viņa atteicās turpināt sarunu…
Tēvs nolēma pats tikties ar Dmitriju. Taču, sastopoties ar viņu, Dmitrijs tikai paraustīja plecus un teica:
— Ļaujiet savai meitai brīvi veidot savu laimīgo dzīvi.
Kā šķiet, viņš smīn mūsu acu priekšā. Apmānīja jauno meiteni un ir lepns par to.
Es domāju, ka meita redzēja, cik svarīga ir cieņa un uzticēšanās mūsu laulībā ar tēvu. Es cerēju, ka viņa izvēlēsies cienīgu vīrieti. Taču tagad man ir grūti samierināties ar viņas lēmumu.
Kā panākt, lai viņa neizdara nepareizu izvēli? Kā paskaidrot, ka šis cilvēks nav īstais viņai? Dalieties ar viedokli komentāros!
