Es neatbildēju. Ne tāpēc, ka negribēju – tāpēc, ka baidījos salūzt. Viens “labi” – un viss atgriezīsies. Mandalas, Tik-Toks, vienpadsmit stundas ekrāna, tukšas runas par visumu. Es nevarēju to sev atļaut. Ne finansiāli – iekšēji. Vakarā es atbraucu mājās. Virtuvē – klusums. Ledusskapī – tukšums. Zīmīte uz galda, pabīdīta sāņus. Līga sēdēja istabā. Bez telefona – tas gulēja ar tumšu ekrānu uz gultas. Bez interneta telefons bija pārvērties par lukturīti ar modinātāju. Viņa sēdēja un skatījās sienā. Džemperis, piedurknes pāri plaukstām. Acis sarkanas.
– Tu nopietni? – viņa klusi pajautāja.
– Nopietni.
– Un ko man darīt?
– Atvērt cv.lv. No mana klēpjdatora – mobilais internets tur darbojas. Atrast vakanci. Nosūtīt CV. Rīt – aiziet uz interviju. Parīt – uz otro. Pēc nedēļas – iziet darbā.
– Es negribu strādāt par vienalga ko!
– Labi. Tad par ko tu gribi?
Klusums. Ilgs. Viņa klusēja minūti, varbūt divas. Piedurknes uz plaukstām.
– Es nezinu, – viņa pačukstēja.
– Tad uzzini. To sauc par “sevis meklēšanu”. Nevis guļot uz dīvāna – bet reālajā pasaulē. Starp dzīviem cilvēkiem. Īstā darbā.
Viņa neatbildēja. Es izgāju. Aizvēru durvis. Klusi. Virtuvē es sev uzsildīju putru – biju izvārījusi no rīta, atstājusi trauciņā. Ēdu viena. Klusumā. Ledusskapis dūca tukšumā. Pierasta skaņa, tikai tagad tā bija citādāka – nevis fons, bet arguments. Pēc stundas no Līgas istabas atskanēja taustiņu klikšķi. Mans dators. Es negāju iekšā. Nepārbaudīju. Vienkārši aizgāju gulēt. No rīta virtuvē gulēja lapa. Līgas rokraksts – apaļš, ar vijumiem.
“Nosūtīju 4 CV. Administratore valodu skolā, tulkotāja palīgs, klientu apkalpošanas menedžere, pārdevēja-konsultante “Jāņa Rozes” grāmatnīcā. Vai varētu vismaz maizi?”
Es nopirku maizi. Un pienu. Noliku uz galda. Vairāk nekā.
Pagāja sešas nedēļas
Līga iekārtojās darbā. Par administratori valodu skolā, otrais variants no saraksta. Astoņi simti piecdesmit eiro uz rokas. Nav sapnis, nav aicinājums – darbs. Iet laukā no mājas deviņos. Atgriežas sešos. Pirmo nedēļu staigāja sapīkusi un klusēja. Otro – sāka stāstīt, ka skolas direktore ir “normāla tante” un ka bērni nodarbībās ir “smieklīgi”. Mandalas zīmē vakaros. Pa stundai. Es neaiztieku – tā ir viņas darīšana. Bet tagad viņa tās zīmē pēc darba, nevis tā vietā.
Produktus nopirka pati – pirmo reizi mūžā. Atnāca ar maisu no “Lidl”, nolika uz galda. Piens, maize, vista, griķi, āboli. Nepaskatījās uz mani. Iegāja istabā. Bez vārdiem. Internetu es ieslēdzu atpakaļ. Rūteris stāv uz plaukta, mirgo zaļš. Bet sarunājamies mēs maz. Viņa skatās uz mani tā, it kā es būtu viņu nodevusi. Vakariņās – klusums. No rītiem – “labrīt” un nekas vairāk. Kā kaimiņienes. Kā bijušās draudzenes.
Guntis viņai atsūtīja ziņu. Līga parādīja – ne man, es ieraudzīju ekrānā, ko viņa bija aizmirsusi virtuvē. “Turies, mamma izdusmosies”.
Viņš tā arī nesaprata, ka es “izdusmojos” pirms vienpadsmit mēnešiem. Un ka “izdusmoties” – tas nav īstais vārds. Īstais vārds ir – “beidzās”. Pacietība, nauda, spēki – viss beidzās vienā naktī, kad es sēdēju virtuvē un skaitīju mīnusu kredītkartē. Zane pārstāja zvanīt. Acīmredzot cilvēks, kurš iet uz darbu deviņos, neiederas “palēnināšanās” filozofijā. Līga ir nokritusies par diviem izmēriem. Ne no pārtikas – tajās divās dienās viņa ēda maizi ar sinepēm un dzēra tēju. Bet no tā, ka sāka iet ar kājām līdz skolai – trīsdesmit minūtes uz vienu pusi. “Taupu ceļa naudai,” — viņa teica. Bez pārmetuma. Vienkārši fakts.
Vakar viņa aizkavējās darbā. Atnāca septiņos, ar kārbiņu.
– Direktore pacienāja. Ābolu pīrāgs, mājas.
Nolika kārbiņu uz galda. Atvēra. Iekšā – divi pīrāga gabali un zīmīte: “Līga, paldies par darbu. Jūs esat malace.” Līga stāvēja un skatījās uz šo zīmīti. Ilgi. Pēc tam ielika kabatā. Mēs ēdām pīrāgu klusējot. Katra savu gabaliņu. Starp mums – galds, sālnīca un sešu nedēļu klusums, ko neviena no mums pagaidām neprot pārtraukt.
Vai es pāršāvu pār strīpu ar tukšo ledusskapi? Vai arī divdesmit trīs gadi ir pietiekams laiks, lai iemācītos pabarot sevi pašu?
