Pēc tam, kad viņam 2011. gadā diagnosticēja plaušu slimību, Alans krita smagā depresijā. Pat pēc plaušu transplanta saņemšanas Alans pavadīja vairākas nedēļas, periodiski uzturoties slimnīcā un ārpus tās. Viņš saprata, ka nekad vairs neatgriezīsies savā “normālajā” stāvoklī. Tajā brīdī Nigels Alans zaudēja cerību, kas ļāva viņam nepadoties.
Alana slimība pildīja viņu ar plosošu vainas apziņu, ka viņš vairs nevarēs uzturēt savu ģimeni.
Viņa pozitīvais skats uz dzīvi saņēma pamatīgu triecienu, un viņš grima arvien dziļāk depresijas purvā. Viņš pat sāka runāt par pašnāvību.
Viņa meita Bridžeta Harisa vairs nevarēja izturēt Alana negativitāti un pateica tēvam, ka nespēs ar viņu vairs sarunāties, ja viņš turpinās tik negatīvi attiekties pret savu slimību.
Pēc vairāk nekā nedēļas, kurā Harisa nebija kontaktējusies ar tēvu, viņa pēkšņi sajuta spēcīgu vēlmi ar viņu sazināties. Viņa aizsūtīja tēvam vienkāršu īsziņu ar tekstu: “Es mīlu tevi, tēt. Ceru, ka tev viss ir kārtībā.”
Alana atbilde uz šo ziņu kļuva arī par atvadu vēstuli viņa meitai: “Es arī tevi mīlu. Paldies par rūpēm.”
Kad Harisa un viņas ģimene nākamajā dienā pamodās, viņi saņēma sāpīgos jaunumus, ka Alans atņēmis sev dzīvību.
Vairāk nekā pēc diviem gadiem Harisa joprojām dalās ar šo stāstu pasaulei, cerot, ka cilvēki sāks pievērst lielāku uzmanību depresijai un ne vienmēr viegli manāmajām pazīmēm, ka tā varētu būt skārusi arī kādu no viņu mīļajiem.
Avots: viralnova.com
