… Es biju apķērīga divpadsmitgadniece. Patiesību sakot, biju gudrākā visā klasē. Un tu domāji, ka esmu gana naiva, lai noticētu, ka tas ir vienkāršs paziņa.
Tu nekad to neuzzināsi. Tu nekad nesapratīsi, cik traumējoši ir bērnam dzirdēt tēvu naktī raudam. Atrast vēstules, kurās viņš lūdz tevi palikt. Mans tēvs ir un vienmēr būs mans varonis. Bet redzēt viņu salauztu, noskatīties, kā viņš mēneša laikā noveco par 10 gadiem… Es nekad nespēšu uz viņu palūkoties tā kā pirms šī visa.
Arī tevi es nekad neuzlūkošu tāpat. Vienā no tavām vecajām rokassomām es atradu tevis ieskicētu plānu, kurā izpētīti vairāki iespējamie scenāriji un afēras iznākumi. Bija skaidrs, ka tā ir mūsu dzīve, ar kuru tu spēlējies uz papīra. Tur bija arī mūsu (bērnu) iniciāļi, iespējamā nākotne, kas norādīta ar bultiņām – vai tu vēlējies mūs atstāt pie tēva un dibināt jaunu ģimeni? Vai tu grasījies mūs ņemt līdzi un atstāt viņu vienu? Nekas šajā pasaulē nodzīvotajos 22 gados mani nav sāpinājis vairāk par šo papīra gabalu. Es redzēju sevi kā neko, es tavā jaunajā dzīvē biju lieka bagāža.
Par spīti visam, tev nekas neizdevās. Nezinu, vai tevi apturēja tēva vēstules vai arī, ieskicējot savu jauno dzīvi, tu saprati, ka jauna budžeta plānošana, aizbildniecība pār bērniem, kā arī organizatoriskās lietas un sagatavošanās darbi neatmaksājas par spīti romantiskajam vilinājumam atbrīvoties no stabilās monogāmijas un vienmuļās ģimenes dzīves. Pēc desmit gadiem jūs ar tēvu vēl joprojām esat kopā, par spīti visam, domāju, ka esat laimīgi.
Tu dažkārt tiecies ar viņu, lai paēstu vakariņas – ar vīrieti, kura dēļ mūs biji gatava pamest. Ja tas tiek pieminēts sarunas laikā, es jūtu tēvu saraucam seju sāpēs. Acīmredzot viņš tagad tev uzticas, laikam arī es tev tagad uzticos, lai gan brūces nav sadzijušas.
Kļūstot pieaugusi, es arvien vairāk saprotu, kādēļ tu tā rīkojies.
Es tevi pazīstu un, par lielu nožēlu, saprotu, ka esmu tāda pati. Esmu pašdestruktīva attiecībās un tas tādēļ, ka man piemīt tas pats idealizētais iztēles auglis par to, kādai jābūt dzīvei. Domāju, ka abas par daudz esam lasījušas Džeinas Ostinas daiļdarbus. Es nespēju paciest pastāvību un stabilitāti. Man nepieciešama traģēdija, drāma, vētrainas dēkas un pārdzīvojumi.
Es ļoti ceru, ka tas ir tikai pārejas periods.”
Lasi vēl: Aizkustinoši: vīrs pēc sievas nāves atrod sirsnīgu zīmīti no viņas
Avots: elitereaders.com
