— Mamm, nu paskaties, cik viņš ir mīļš! Tā ir tīra enerģija, tev pašai nāks par labu iziet laukā. Visi saka: kustība — tā ir dzīvība
Kristīne stāvēja priekšnamā savā jaunajā, baltajā mētelī. Pie krūtīm viņa piespieda pūkainu kamoliņu ar zilām acīm. Kamoliņš grozījās un mēģināja nolaizīt viņai zodu.
— Kristīne, man ir sešdesmit gadu. Man ceļgali jūtas uz lietu, — es mēģināju aizvērt istabas durvis.
Kucēns jau bija izlēcis no meitas rokām un lietišķi aizskrēja uz virtuvi. Atskanēja šķindoņa: šķiet, ka kaķa bļodiņa aizlidoja pa grīdu.
— Es nevaru ņemt suni. Pat ne uz nedēļu.
— Mamm, nu kādu nedēļu? Maksimums mēnesi! — meita lūdzoši salika rokas.
— Dzīvokļa saimnieks iespītējās: vai nu mēs, vai dzīvnieks. Mēs jau meklējam jaunu variantu, mākleris “rok zemi”. Nu nevar taču viņu uz ielas? Arči, nē! Negrauz mammas čību!
Viņa nobučoja mani uz vaiga. Sasmaržoja pēc dārgām smaržām.
— Viss, es skrienu, tur “Bolt” taksis gaida, dīkstāve maksā. Barība ir maisā, pavada turpat. Tu esi labākā!
Ārdurvis aizcirpās. Es paliku stāvam koridorā. Klusajā dzīvoklī atskanēja kraukšķis: Arči noēda manu istabas čību.
“Mēnesis” ievilkās uz pusgadu
Kucēns izauga ļoti liels. Skaistu, spēcīgu, pelēkbaltu milzi, kuram dienā vajadzēja noskriet desmit kilometrus. Mana robeža bija — trīs apļi ap mikrorajona kvartālu. Un arī tad, ja pirms iziešanas sasmērēju ceļgalus ar ziedi. Rīts tagad nesākās ar kafiju un klusumu. Tas sākās ar aukstu degunu, kas piecos no rīta bakstīja man ausī. Un ar spalvām. Tās bija visur. Zupā. Uz drēbēm. Veļas mašīnā.
Šodien es no rīta tējas izzvejoju garu, sirmu matu. Paskatījos uz to, tad uz Arči. Suns nevainīgā izskatā grauza ozolkoka krēsla kāju. Tā nebija viņa spalva. Tā bija manējā. Es palieku sirma no šādas dzīves. Drēbju tīrīšanas rullītis beidzās tieši tad, kad man vajadzēja skriet uz pierakstu. Es stāvēju un tīrīju pūkas ar slapju plaukstu. Spiedu mēteļa audumu tā, ka pirksti kļuva balti. Arči nebija slikts. Viņš vienkārši bija dabas stihija. Viņam bija garlaicīgi manā divistabu sērijveida dzīvoklī ar paklājiem un sekciju. Un viņš sevi izklaidēja, kā mācēja.
Foto sociālajiem tīkliem
— Ak, cik milzīgs viņš ir kļuvis! Skaistulis!
Kristīne iebrauca sestdienā. Pirmo reizi. Viņa ienāca no āra. Iegāja istabā tieši zābakos:
— Mamm, es uz sekundi, tur Mārtiņš mašīnā gaida.
Arči neprātīgi priecājās. Viņš lēkāja ap viņu, mēģinot uzlikt ķepas uz viņas gaišajiem džinsiem. Kristīne smējās, izvairījās un vilkta ārā telefonu.
— Arči, sēdēt. Skaties šeit. Mans labais puika!
Kameras klikšķis. Vēl viens.
— Mamm, paej mazliet nostāk, tu aizsedz gaismu.
Viņa ātri pārskatīja bildes, izvēlējās labāko “Instagram” stāstam.
— Kristīne, — es runāju klusu, cenšoties, lai balss nesalūztu.
— Kad jūs viņu paņemsiet?
— Mamm, nu mēs taču apspriedām. Mēs noīrējām studijas tipa dzīvokli, tur ir tikai divdesmit kvadrātmetri. Kur viņu tur likt? Viņam vajag plašumu. Bet tev ir liels dzīvoklis. Un Mežaparks blakus.
— Man viņš parāva pavadu, es gandrīz pakritu uz apledojušā trotuāra. Kristīne, es netieku galā.
— Mamm, nesāc, lūdzu. Tu visu sarežģī. Toties tu izskaties lieliski! Tev tas nāk par labu. Labi, skriešu, mums rezervācija restorānā sāk tūlīt beigties.
Viņa aizgāja. Es paskatījos uz grīdu. Uz gaišā paklāja bija palikušas netīras pēdas no viņas zābaku protektoriem. Un blakus — Arči ķepu nospiedumi. Divas dubļu peļķes. Un es ar lupatu.
Neatgriešanas iemesls
Krīze iestājās otrdienā. Es biju aizgājusi uz veikalu tikai uz četrdesmit minūtēm. Atgriežoties, es šo skaņu izdzirdēju jau kāpņu telpā. Monotonu, smeldzīgu gaudošanu. Uz durvīm karājās kaimiņu zīmīte: “Cienījamā Līgas kundze! Ja jūsu suns neapklusīs, mēs sauksim attiecīgās iestādes. Padomājiet par citiem, cilvēkiem bērni guļ!”.
Atslēga ne uzreiz trāpīja slēdzenē. Iekšā mani gaidīja grautiņš. Arči, acīmredzot skumstot pēc brīvības, bija nolēmis izrakt tuneli. Viņš noplēsa tapetes koridorā. Ne tikai strēmelīti, bet izgrauza tās kopā ar apmetumu, līdz pašam betonam. Grīda bija nosēta ar baltām drupām un papīra skrandām. Stūrī gulēja mana ziemas zābaka paliekas.
Rāvējslēdzējs bija izplēsts ar visu oderi. Es apsēdos uz apavu skapīša. Pat mēteli novilkt nebija spēka. Arči iznāca pie manis, luncinot asti. Zobos viņš turēja tapetes gabalu. Viņš nesaprata. Viņam tā bija spēle. Es izvilku telefonu. Atradu meitas numuru. Signāli gāja bezgalīgi ilgi.
— Jā, mammīt? — balss bija jautra, fonā skanēja radio.
— Kristīne, klausies mani uzmanīgi, — mana balss kļuva sveša, zema.
— Tu atbrauc šodien un savāc suni.
— Mamm, kas tev lēcies? Mēs taisāmies uz kino “Forum Cinemas”. Kas tad notika?
— Arči izdemolēja visu koridoru. Kaimiņi pārmet par viņa gaudošanu. Es vairs nevaru.
— Nu, pārlīmēsim mēs tās tapetes, ak kungs! Vai tāpēc jātaisa izrāde par papīra gabalu?
— Kristīne. Es netaisu izrādi. Es izvirzu nosacījumu. Ja tu viņu nesavāksi līdz rītdienas rītam, es viņu aizvedīšu uz patversmi. Vai uz “suņu viesnīcu”, bet rēķinu nosūtīšu tev. Bet manā dzīvoklī viņa rīt nebūs.
Klausulē iestājās klusums. Mūzika apklusa.
— Tu… ko? Uz patversmi? — meitas balss ietrīcējās, uzņemot augstas notis.
— Tu to nopietni? Savu suni? Būrī?
— Tas ir tavs suns, Kristīne. Ne mans.
— Kā tev vispār mēle pagriezās? Tā ir dzīva radība. Mēs tev uzticējām, bet tu…
Viņa atslēdzās. Es sēdēju pustumšajā, sagrautajā koridorā. Telefons rokā šķita kā nokaitēts ķieģelis. Arči uzlika smago galvu man uz ceļiem un nopūtās. Viņš skatījās no apakšas uz augšu ar savām neiespējamajām zilajām acīm. Naktī es kārtīgi negulēju. Sēdēju virtuvē, klausījos, kā Arči šņāc koridorā, un skatījos uz noplēsto stūri. Kādā brīdī kļuva skaidrs: rīt es vai nu spertu soli, vai atkal visu izmazgātu, aizlīmētu, norītu. Un tā uz riņķi.
No rīta es izvilku no augšējā plaukta uzpurni. Nopirku to sen, kad vēl domāju: “Nu, mēnesi. Nu, vai man grūti”. Tas oda pēc “Dino Zoo” veikala, kā jauna soma. Tikai prieka tajā nebija.
— Arči, pastaigāties.
Suns uzlēca uzreiz. Ar asti aizķēra maisiņus un pavadu, kas karājās pie durvīm. Kā dežūra. Kā saraksts, par kuru neviens ar mani nebija runājis. Es apsēdos uz pufa un pastiepos pēc siksniņām.
— Sēdēt.
Arči apsēdās. Paskatījos uz mani tā, it kā mēs ar viņu būtu vienojušies bez vārdiem.
Kā šis beidzās?
Vai meita saprata, ka tomēr ir vainīga? Kā tev šķiet?
Šķir nākamo lapu, lai lasītu tālāk
