Suns izdemolēja dzīvokli, bet meita taisīja selfijus: mana pacietība beidzās
Es uzliku uzpurni. Viņš sastinga, tad iebakstīja man plaukstā un, neveikli, caur ādu, nolaizīja pirkstus. Un viss. Es nolaidu rokas un sāku viss.
— Nu piedod… Piedod, — es pačukstēju un noņēmu uzpurni.
Arči nopūtās, atstutēja galvu pret manu celi un sastinga. Silts. Ne vainīgs. Es noslaucīju seju piedurknē un pēkšņi sapratu: es varu viņu žēlot un tajā pašā laikā nebūt ērta Kristīnei. Tās ir dažādas lietas. Es izslēdzu telefonu uz stundu. Ne spīta dēļ. Sevis dēļ. Dzīvoklī kļuva kluss. Pat radiatori klusēja, it kā kaimiņi arī būtu atviegloti izelpojuši. Pēc tam es to ieslēdzu. Pasaule nesabruka. Vienkārši sākās jautājumi. Neatbildētie zvani. Ziņas. Īsas, dusmīgas, saraustītas. Kristīne rakstīja tā, it kā es viņai kaut ko būtu atņēmusi.
Es neatbildēju uzreiz. Uzliku tējkannu. Izvilku no krūzes spalviņu ar karoti. Lēnām. Pēc tam apsēdos un uzrakstīju. Bez gariem paskaidrojumiem. Bez attaisnojumiem. “Kristīne. Arči pagaidām ir pie manis. Bet turpmāk tā nebūs. Termiņš. Līdz svētdienai tu izlem, kur viņš dzīvos. No šodienas tu apmaksā visu. No rīta un vakarā pastaiga stundas garumā, ko veiks algots staidzinātājs. Es eju ar viņu pa dienu, tepat pie mājas, un viss.
Koridora remontu un paklāja tīrīšanu apmaksā tu. Ne “kaut kad”, bet tagad. Ja nepiekrīti, es nediskutēšu. Es vienkārši vairs neuzņemos tavu suni.”
Es nosūtīju un noliku telefonu. Arči staigāja uz riņķi kā svārsts. Apstājās, paskatījās uz mani, tad uz durvīm. Viņam gribējās pastaigāties. Viņam bija vienalga, kuram taisnība. Pēc desmit minūtēm telefons nopīkstēja. Pārskaitījums. Četrsimt eiro. Un uzreiz viena ziņa:
“Labi. Tikai nespied uz mani. Es atsūtīšu vēl naudu. Un atradīšu caur “GetHelper”, kurš staidzinās.”
Lūk, tā. Bez “mamm, piedod”. Bez “kā tev iet”. Vienkārši kā apmaksāts rēķins. Man iekšā kaut kas saraustījās, bet es neskrēju visu nogludināt. Pasēdēju. Paskaitīju līdz desmit. Un pirmo reizi pusgada laikā sajutu, ka man atkal ir savs vārds un balss.
Lētie paneļi
Pēc nedēļas koridors kļuva gludāks. Es nelīmēju dārgas tapetes. Es nopirku lētus “Depo” paneļus, kurus var vienkārši noslaucīt ar lupatu. Uzliku pati, mazliet šķībi. Stūris, kuru Arči noplēsa līdz betonam, tagad izskatījās pēc citas sienas. Toties tas vairs neplosīja sirdi katru reizi, kad novelc apavus. Pavada un maisiņi joprojām karājās pie durvīm. Tikai tagad tā nebija “pienākums pēc noklusējuma”. Tā bija “viena no vienošanās daļām”.
Kristīne nebrauca. Apvainojās uz manu “nē”. Bet es… es pieradu pie klusuma, kuru atguvu sev pa druskai. Vakarā es ielēju kafiju. Apsēdos pie loga. Arči gulēja pie manām kājām, smagi, suņiski apmierināts pēc garas pastaigas ar jauno staidzinātāju. Kaimiņi pa radiatoriem neklauvēja. Es atvēru telefonu un pārsaucu meitu. Bija “Kristīnīte”. Kļuva “Kristīne”. Es nepametu suni, es vienkārši pārstāju pamest sevi.
Kā domājat jūs: kur jums iet robeža starp “palīdzēt” un “dzīvot cita vietā”? Suns tā taču ir milzīga atbildība. Kā var tā atvest un vienkārši nostādīt fakta priekšā? Reizēm man šķiet, ka katrai no mums ir kāds šāds stāsts. Man bija vēl viens, par dzimtajām mājām un svešām atslēgām… bet tas jau citreiz.
