Pirms kāda ilgāka laika mamma netīšām pazaudēja kādu sev ļoti mīļu gredzenu. Tas bija vienkāršs sudraba gredzens. Tomēr mammai tas bija ļoti īpašs. Un viņa ļoti pārdzīvoja, ka neizdevās to saglabāt…
Kādu dienu pirms Ziemassvētkiem tētis nolēma mammai uzdāvināt līdzīgu gredzenu – viņš man par to pastāstīja “pa kluso”. Mēs kopā ar viņu devāmies uz juvelierizstrādājumu veikaliem, bet diemžēl nekur neko līdzīgu nevarējām atrast. Tad tētis iedomājās, ka varbūt varētu aiznest uz uz darbnīcu jebkuru sudraba izstrādājumu un izgatavot precīzu mammas gredzena kopiju. Un, jā, darbnīcā teica, ka tas ir iespējams.
Tētis bija tik laimīgs! Vakaros viņš man reizēm pačukstēja par to, kā uzdāvinās mammai beidzot atpakaļ viņas mīļo gredzenu tieši Ziemassvētkos.
– Es iepakošu gredzenu skaistā kastītē un ielikšu to zem eglītes. Vai varat iedomāties, cik laimīga mamma būs, kad to ieraudzīs?
Mums pat bija plāns, kā novērst mammas uzmanību, kamēr tētis paslēps kastīti ar gredzenu.
Taču darbnīca tēti pievīla, un gredzens nebija gatavs līdz Ziemassvētkiem…
– Nekas, – teica tētis, – mēs to iedosim mammai 8.martā. Paslēpsim to rožu pušķī. Ak, es, protams, gribēju to uz Ziemassvētku vakaru. Bet, ko nu vairs tagad. Tagad tā būs pavasara dāvana.
Izpildi testu!
Beidzot gredzens bija gatavs. Tā bija patiešām mammas mīļā gredzena kopija. Un tētis man iedeva mazu, sarkanu kastīti, lai es to paglabāju, lai visādam gadījumam to neatrod mamma pirms laika. Kad neviena nebija mājās, es ar izvilku mūsu mazo “noslēpumu” – pielaikoju gredzenu, un ieraudzīju, ka gredzene iekšpusē ir kaut kas iegravēts. Tur bija tikai trīs vārdi: “Es tevi mīlu!”.
Es glabāju šo noslēpumu un gaidīju pavasari. Bet februārī tētis aizgāja…
Kastīte ar gredzenu mēnešiem ilgi atradās manā skapī. Sākumā es par to pat nedomāju, tad vairākas reizes gribēju to tomēr atdot mammai. Bet katru reizi, turot rokās manu un tēta “noslēpumu”, es domāju par tēti… Visbeidzot, es saņēmos gredzenu paslēpt zem eglītes – Ziemassvētkos, tieši tā, kā to bija gribējis mans tētis.
Pa to laiku mēs bijām pārcēlušies no mazpilsētas – Kuldīgas uz Rīgu, uz dzīvokli, kurš patiesībā atrdadās ļoti skaistā, zaļā rajonā – Juglā. Kāpēc izlēmām pārcelties? Jo nu mums nebija tēta, kas darītu smagos lauku darbus, un arī bija ļoti skumji dzīvot namā, kas tagad likās tik tukšs.
Es izdarīju tieši tā, kā mēs bijām plānojuši. Es paslēpu sarkano kastīti zem eglītes, bet no rīta skrēju pēc mammas un aicināju viņu doties man līdzi.
– Interesanti, kam tā kastīte ir domāta? Un kas tajā ir? – Es teicu.
Mamma bija pārsteigta. Viņai nebija ne jausmas, kas tas varētu būt.
Kad mamma paņēma kastīti rokās, un izsaiņoja, es jutu, ka viņa nevar savaldīt asaras. Mēs abas raudājām.
Mamma mani cieši apskāva, un es viņai pastāstīju par mūsu “noslēpumu”, ko bija izplānojis tētis. Es viņai pastāstīju, kā mēs ar viņu meklējām gredzenu veikalos, kā tētis zīmēja skices, ko iedeva darbnīcā, kā mēs izdomājām dāvanas pasniegšanas plānu. Un arī to, ka darbnīca nokavēja termiņu, un tētis nevarēja šo dāvanu iedot pats…
Lasi vēl: Vīrs Maijai pēc 16 laulībā nodzīvotiem gadiem paziņoja, ka grib šķirties; Par Maijas atbildi un sagatavoto “pārsteigumu” vēl tagad runā visa Teika
Tajā brīdī, kad es to visu mammai sāku stāstīt, es jutu atvieglojumu un biju ļoti laimīga. Man vairs nekas nebija jāslēpj no mammas, un es visu biju izdarījusi tieši tā, kā tētis vēlējās.
Tā bija pēdējā tēta dāvana – it kā ne pārāk dārgs sudraba gredzens sarkanā kastītē. Un tā iekšpusē – tēta pēdējie vārdi mammai – es tevi mīlu.
Kaut katram no jums dzīvē izdotos satikt savu otro pusīti un kaut katra cilvēka pēdējie vārdi uz šīs pasaules būtu – es tevi mīlu.
Mīliet savus tuvākos, negaidiet rītdienu, tā var arī nepienākt!