Meitas ģimenē tagad viss sagriezies kājām gaisā, kaut arī vajadzētu būt pretēji, jo viņiem ir piedzimis bērniņš. Tomēr viņas vīrs sācis uzvesties pavisam dīvaini…
Manam znotam Kasparam bija sapnis, ka viņam būs dēls. Un šis viņa “sapnis” pat apstiprinājās ultrasonogrāfijā, lai gan ārsts uzreiz brīdināja, ka šī metode nav 100% droša, lai noteikti mazuļa dzimumu, turklāt apskates laikā mazulis arī visu laiku grozījās.
Bet visi, protams, ticēja, ka būs zēns. Precīzāk, Kaspars visus pārliecināja par to. Viņš stāstīja, ka viņš nav “brāķēts”, ka pie viņa viss ir “kā vajag” un tādiem vīriešiem kā viņš “meitas nemaz piedzimt nevar”.
Joki paliek joki, bet liktenis ar viņu izspēlēja rotaļu – piedzima meita. Es, protams, tajā nesaskatīju pilnīgi neko sliktu, tas bija mans pirmais mazbērns, un arī mana meita bija ļoti priecīga par meitiņu. Bet Kaspars vazājās apkārt kā drūms mākonis. Kad piezvanīju viņu apsveikt, tik “norūca”, ka te jau neesot ko apsveikt…
Bet manai meitai Sabīnei viegli negāja. Nepietika ar to, ka viņa tikko bija laidusi pasaulē mazuli, kas jau tā ir organismam pārbaudījums, bet vēl arī viņa bija bēdīga, un skaidrs, kāpēc. Izrakstīšanās no nodaļas notika saspringti, un bija redzams, ka jaunais tētis ir “uz nerviem”.
Es speciāli paņēmu atvaļinājumu, lai būtu kopā ar meitu tad, kad mazulītis būs mājās pirmajās nedēļās. Man nepatika tas, kā Sabīne šobrīd jutās. Viņa gandrīz nemaz negribēja iet pie bērniņa.
– Sabīne, kas ar tevi notiek? Tu vienmēr teici, ka vēlies meiteni! Ka gribi pīt meitiņai bizes, vilkt kleitas, pirkt lelles. Bet tagad tu staigā kā tāds saskābis piens apkārt… , es jautāju meitai.
– Ko man tagad darīt? Kaspars gribēja dēlu! Tagad viņš nenāk klāt ne man, ne bērnam, mūsu attiecības ir sabojātas, un viss tāpēc, ka viņa ir šeit, – meita skumji paskatījās uz gultiņu.
Lasi vēl: Ja tavā dzimšanas datumā ir šis skaitlis, tu esi izredzētais un tev ir vismaz divi Sargeņģeļi
– Ja es vēlreiz dzirdēšu šādas runas, neņemot vērā to, ka tu pati jau esi māte, es tev tev pateikšu, ko es par šo visu domāju! Vienīgais, kurš visā šajā situācijā ir vainīgs, ir tavs neadekvātais vīrs! Ko nozīmē – viņš gribēja! Tas nav nekāds iemesls tā izturēties! – es biju dusmīga. Galu galā, meita tikko bija laidusi pasaulē mazuli, hormoni, un vēl neadekvāta znota reakcija…
Viņš atnāk mājās no darba, paēd, apsēžas dīvānā un visu vakaru telefonā spēlē spēlītes. Viņš pat nepieiet pie bērna, ar sievu runā “caur negribu”, izskatās Kaspars apmēram tā, it kā viņš būtu izdarījis kādu varoņdarbu, bet mēs par to viņam neprotam pateikties.
Patiesībā tāda attieksme mani biedē. Es runāju par to ar savu vīru, Sabīnes tēvu, mēs pat apspriedām, ka varbūt šobrīd ir jāpaņem mazā Kristiņa pie mums mājās? Kāpēc gan man šobrīd vismaz šķiet, ka gan Sabīne, gan Kaspars šādam piedāvājumam piekristu ar lielāko prieku…
Mēs varam audzināt bērnu, jo vēl jau neesam nekādi večuki, un, ja meita pārdomās, neviens jau netraucēs viņai pievērsties bērniņa audzināšanai. Bet pagaidām tas, ko es redzu meitas ģimenē, mani biedē.
Znots uzvedas nepiedodami, bet meita viņam pakļaujas. Un bērniņš, pilnīgi atkarīgs no viņiem, šobrīd ir uz jautājuma zīmes. Jocīga situācija izveidojusies, mēs ar vīru izlēmām, ka vēl nedēļu pagaidīsim, bet, ja nekas nemainīsies, vedīsim Kristiņu pie sevis uz Ogri un audzināsim kā savu meitu.
