Kad mīlestība tiek dalīta pēc principa
Māsas meita Santa mēģināja glābt situāciju:
— Tante Gaida, varbūt meitenes vēl piezvanīs? Vakars taču tikai sākas.
— Nepiezvanīs un neatbrauks, — Gaida drūmi atcirta. — Viņas ir apvainojušās līdz sirds dziļumiem, ka dzīvoklis netika sadalīts trīs daļās. Bet viņas taču nepalika uz ielas. Līgai ir sava māja, Inesei arī ir kur dzīvot. Bet Mārtiņš ir viens, viņam taču vajag kaut kur ligzdu vīt.
— Bet Līgai taču ir tā… — Valda piesardzīgi iestarpināja, — viņai tie palīdzības braucieni uz ārzemēm maksā tūkstošus. Un Inese pēc šķiršanās tiešām cīnās par katru centu ar tiem diviem bērnudārzniekiem.
— Un? — Gaida uzliesmoja, viņas acīs pazibēja spīts. — Dzīvoklis nav glābiņš! Ar nekustamo īpašumu neatrisināsi Līgas problēmas. Bet Inesei vajadzēja klausīties manos padomos un neprecēt to dīkdieni, tad tagad nebūtu viena pie sasistas siles.
— Mammu, lūdzu, pietiks, — Mārtiņš šoreiz pateica stingrāk, uzliekot roku uz viņas plaukstas. — Nevajag visiem to dzirdēt.
— Lai dzird. Ja viņas pašas neprotas atnākt un pateikt man “paldies” par visu, ko esmu darījusi, tad man nav ko slēpt.
Svinību noskaņa bija neglābjami sabojāta. Viesi sēdēja, nodūruši skatienus, atmosfēra kļuva smaga un tveicīga. Katrs vārds kā akmens krita klusumā.
— Ziniet ko, — Gaida apsēdās, viņas seja bija sarkana no pārdzīvojuma un dzērieniem, — man nevienam nekas nav jāpierāda. Tie, kas mani mīl, ir šeit. Un tas ir galvenais.
Mārtiņš glaudīja viņas plecu, bet viņa skatiens bija vērsts kaut kur tālumā, it kā viņš pats šajā brīdī vēlētos būt jebkur citur, tikai ne šeit.
— Mammu, nesatraucies. Galvenais, ka mēs esam kopā, — viņš mehāniski atkārtoja.
— Jā, dēliņ. Tu esi mans vienīgais balsts. Tu mani nekad neesi pievīlis.
Santa un Agne saskatījās, viņu acīs bija redzams skumjš sapratnes mirklis. Santa tomēr mēģināja pēdējo reizi:
— Tante Gaida, varbūt tomēr uzrakstiet viņām ziņu? Varbūt viņas gaida tikai mazu zīmi no jums?
— Es pirmā nerakstīšu, — Gaida strauji atbildēja. — Cieņa ir jānopelna. Kurš gribēja, tas ieradās bez lūgšanās.
Vakars turpinājās, taču tas vairs nebija ne priecīgs, ne viegls. Viesi mēģināja uzturēt mākslīgas sarunas par laikapstākļiem un dārza darbiem, taču gaisā karājās neizrunātas domas par Līgu un Inesi.
— Atceries, Gaida, kā Līga skolas gados dzeju skaitīja? — mēģināja iestarpināt kāda bijusī kolēģe. — Tik talantīga meitene.
— Atceros, — Gaida sausi noteica. — Tikai talants bez sirds maz ko vērtīgs.
— Un Inese, cik viņa vienmēr bija centīga. Visās olimpiādēs pirmās vietas.
— Jā, centīga, bet dzīvē laikam svarīgāko eksāmenu nav nolikusi — kā cienīt savu māti.
Mārtiņš saviebās, it kā viņam īdētu zobs. Viņam bija neērti par mātes žulti, taču viņš klusēja, nevēloties izraisīt jaunu emociju uzplūdu.
Vakara beigās viesi sāka lēnām izklīst. Atvadīšanās bija pieklājīga, taču tajā vairs nebija tās sirsnības, kas valdīja sākumā. Visi jutās noguruši no šī svešā ģimenes spēles lauka.
Visi saprot, bet klusē tādejādi atbalstot
— Gaidiņ, paldies par visu, — Valda viņu apskāva pie durvīm. — Bet es tevi lūdzu, padomā vēlreiz. Varbūt sasper to pirmo soli? Dzīve ir pārāk īsa, lai turētu tādus aizvainojumus.
— Kāpēc man tas jādara? Es savu mātes pienākumu esmu izpildījusi par simts procentiem.
— Varbūt, bet viņas ir tavas meitas. Un jūs visas trīs šobrīd sevi skumdināt.
— Es neskumstu, — Gaida teica ar akmens cietu seju. — Man ir Mārtiņš, un ar to man pietiek.
Mārtiņš jau vilka mēteli un kārtoja automašīnas atslēgas. — Mammu, tu taču zini, ka es vienmēr tevi atbalstīšu, bet… vai tu tiešām domā, ka tas bija tā vērts?
Gaida sarauca pieri. Viņas pēdējais cietoksnis sāka šūpoties. — Tātad tu tagad saki, ka es esmu vainīga?
— Neviens nav vainīgs, mamm. Bet šī situācija ir vienkārši… briesmīga visiem.
Viņš viņu viegli nobučoja uz pieres un aizbrauca, atstājot Gaidu restorāna zālē vienu ar ziedu kalniem un tukšajām glāzēm. Nākamajā rītā Gaida pamodās savā klusajā, tukšajā dzīvoklī. Viņa lēni staigāja pa istabām, pārvietoja vāzes, it kā meklējot tām īsto vietu. Uz virtuves galda gulēja kaudzīte ar svētku kartītēm — zelta burti, skaisti dzejoļi par veselību un laimi. Taču starp tām nebija divu pašu svarīgāko — no Līgas un Ineses.
Telefons joprojām klusēja. Neviena zvana, nevienas ziņas. It kā viņa viņām vairs neeksistētu. Gaida apsēdās savā iecienītajā atpūtas krēslā un pirmo reizi visa šī gada laikā ļāva sev patiešām ieklausīties klusumā. Vai tiešām taisnība bija dārgāka par miera sajūtu? Līgai tiešām klājās smagi un Inesei vientuļās mātes nasta nebija viegla. Bet tad viņa atcerējās savu principu — dēls ir dzimtas turpinājums. Viņam ir jābūt stipram, viņam ir jābūt mājām. Meitas… meitas ir aizgājušas citās ģimenēs, viņām pašām jātiek galā.
Pagāja vēl pusgads. Gaida katru dienu gāja garām telefonam, cerot, ka tas iedegsies, bet pati to rokās neņēma. Viņa turpināja stāstīt kaimiņienēm, cik viņa ir laimīga un cik dēls viņai ir pateicīgs, bet vakaros, kad iestājās tumsa, viņa ilgi sēdēja virtuvē, skatoties uz vecām fotogrāfijām, kurās visas trīs — Līga, Inese un viņa — vēl smaidīja kopā. Viņa joprojām sev teica, ka ir rīkojusies pareizi, atdodot mantojumu vienīgajam dēlam, taču šī taisnība vairs nesildīja.
Svarīgākā stāsta atziņa
Materiālas vērtības, kas sadalītas netaisnīgi, kļūst par mūri, nevis tiltu. Māte vēlējās Mārtiņam iedot “pamatu”, bet tā vietā viņa viņam iedeva vientulību bez māsām un sev — vientulību bez meitām. Galvenā atziņa ir tāda, ka vecāku mīlestības mēraukla bieži vien izpaužas tieši caur taisnīgumu; ja šis taisnīgums tiek pārkāpts, materiālais dāvinājums tiek uztverts kā emocionāls noraidījums.
Par mantojuma atdošanu vienam: No juridiskā viedokļa — jā, viņai ir tiesības rīkoties ar savu īpašumu. Tomēr no morāles viedokļa viņa pieļāva kritisku kļūdu. Viņa nevis vadījās pēc vajadzības, bet gan pēc arhaiska principa (dēls kā dzimtas turpinātājs). Ignorēt pārējo smagās dzīves situācijas, lai dotu luksusa prioritāti tam, kuram jau tā klājas labi, nav taisnīgi. Tā nav palīdzība, tā ir favorītisma izrādīšana kad vienu nostāda par mīļāku.
Par publisko izrunāšanos svētkos: Šī bija viņas vislielākā kļūda. Pat ja viņa uzskatīja, ka viņai ir taisnība par dzīvokli, publiska kaunināšana jubilejā bija par traku. Viņa mēģināja padarīt viesus par saviem sabiedrotajiem, nostādot Līgu un Inesi “slikto” lomā. Viņa izmantoja savu statusu (“es visu mūžu strādāju”), lai attaisnotu savu nežēlību. Tas parāda, ka viņai svarīgāks ir savs statuss un taisnība, nevis patiesa saikne.
Vai vispār drīkst tā dalīt?
Secinājums: Māte rīkojās nevis kā ģimenes vienotāja, bet kā tiesnese. Viņa izvēlējās “uzvarēt” diskusijā, taču rezultātā zaudēja savu ģimeni. Viņa drīkstēja dalīt mantu, kā vēlējās, taču viņa nevarēja gaidīt, ka meitas pieņems šo netaisnību ar smaidu un cieņu.
