– Anita, ko tu esi izdarījusi! Meitas kleitu nedrīkstēja atdot. Tā ir viņas amulets, viņas spēks. Tu esi pārkāpusi svarīgu aizliegumu.
– Ak, Martiņ, es esmu izdarījusi daudz sliktu lietu! Palīdzi man, mīļā, es nezinu, ko tagad iesākt! – Veronikas māte lūdzās.
– Lai tava meita dodas uz baznīcu un piesaka 40 dienu aizlūgumu par Lūciju, nopietni sacīja Marta.
– Veronika, mana dārgā meita, vajag izdarīt to, ko ieteica dziedniece. Varbūt tas palīdzēs? – māte jautāja.
– Labi. Rīt es došos uz baznīcu un uz Lūcijas kapu. Bet tu nāksi man līdzi, esmu par vāju, lai ietu viena, Veronika atbildēja.
Baznīcā sprakšķēja sveces un skanēja dziedātāju skaistās balsis. Veronika un viņas māte ilgi lūdzās un pēc tam devās uz kapsētu.
Veronika nopirka lielu baltu rožu pušķi.
– Mammu, pagaidi šeit, es gribu būt viena, viņa klusi teica.
Veronika ilgi stāvēja pie Lūcijas kapa un kaut ko čukstēja. Tad uzmanīgi ielika ziedus vāzē, vēl kādu brīdi pastāvēja un atgriezās pie mātes.
Ar katru dienu Veronikai kļuva labāk. Pēc četrdesmit dienām viņa bija pilnībā atveseļojusies.
Kā pateicības zīmi par dziedināšanu viņa un viņas vīrs nolēma salaulāties tuvākajā baznīcā. Šim nolūkam Veronika iegādājās jaunu skaistu kāzu kleitu. Tieši šī kleita viņai atkal bija mugurā, kad pēc 15 gadiem viņa ar vīru svinēja sudraba kāzu jubileju.
Bet ko tu domā par šo stāstu? Dažreiz dzīvē notiek neticamas lietas, vai ne? Priecāsimies, ja atzīmēsi rakstu ar emocijzīmi un dalīsies ar to sociālajos tīklos! Būsim pateicīgi arī par taviem komentāriem!
