Iepazīšanās sludinājumos nereti redzama frāze: “Meklēju sievieti mājīgumam un siltumam.” Tas izklausās gandrīz aizkustinoši, it kā runa būtu par mīkstu pledu vai mierīgiem vakariem pie tējas tases.
Taču, ja ieklausās uzmanīgāk, aiz šiem vārdiem bieži vien slēpjas pavisam praktisks pieprasījums pēc bezmaksas mājkalpotājas, pavāres un speciālista vienā personā.
Es neesmu vairs nekāds naivais skuķis. Man ir piecdesmit pieci gadi, dzīves pieredze aiz muguras un, šķiet, galva uz pleciem. Un tomēr es pamanījos iekrist šajās lamatās tieši tāpat kā karūsa uz āķa.
Solītā idille un četrstāvu dzīvoklis
Iepazinos ar Jāni. Solīds vīrietis, sešdesmit gadu, atraitnis, ar labu automašīnu un plašu dzīvokli centrā. Inteligents, valkā brilles, prot skaisti runāt. Viņš dzīvoja viens savos lielajos apartamentos, un vientulība, pēc viņa vārdiem, spieda viņu stiprāk par betona sienām.
— Gunta, — viņš mīļi teica, pielejot man tēju, — esmu tik ļoti noguris būt viens. Mājās ir klusi un auksti. Tik ļoti gribas sievišķīgu siltumu, to īsto māju sajūtu, lai virtuvē smaržotu pēc pīrāgiem. Pārvācies pie manis, vietas mums pietiks, dzīvosim mierā un saticībā.
Un es, izkūstot no šīs uzmanības un perspektīvas nesagaidīt vecumdienas tikai sava kaķa sabiedrībā, piekritu. Savu vienistabas dzīvokli es vienkārši aizslēdzu – mazums kas dzīvē gadās.
Pārvācos pie Jāņa. Mēs nedevāmies pie mācītāja un nereģistrējām laulību, jo “mēs taču esam pieauguši cilvēki, kam tie zīmogi”. Es biju mīļotās sievietes statusā, bet bez jebkādām garantijām.
Sākumā viss tiešām izskatījās brīnišķīgi. Jānis bija uzmanīgs, es ar lielu prieku iekārtoju viņa milzīgo mājokli, cepu tos pīrāgus, par kuriem viņš sapņoja, un pirmo reizi pēc ilga laika jutos vajadzīga.
Taču šajā skaistajā bildē bija viena detaļa, kas drīz vien aizēnoja visu pārējo. Viņu sauca Līga.
Līga – trīsdesmitgadīgā “meitenīte”
Līga bija Jāņa meita. Trīsdesmit pieci gadi, precējusies, bērnu nav, taču raksturs – kā ar pulveri pildīts, un ambīcijas lielākas par pašu māju. Viņa ar vīru dzīvoja atsevišķi, taču viņu ģimenē bija kāds dīvains rituāls: aptuveni reizi trijos mēnešos viņi sastrīdējās, un Līga, aizcirsdama durvis, atgriezās pie tēta. “Uz neilgu laiku.”
Šis “neilgais laiks” parasti ievilkās mēnešiem ilgi. Pirmo reizi tas notika pusgadu pēc tam, kad biju ievākusies. Zvans pie durvīm, un uz sliekšņa Līga ar koferi un asarām acīs. Jānis, protams, tūlīt viņu apskāva: “Meitiņ, nāc iekšā. Šīs ir tavas mājas. Paliec, cik vien vajag.”
Līga ieņēma vienu no istabām, un tad sākās interesantākais. Jau no pirmajām dienām viņa lika saprast: “Es šeit esmu saimniece. Šis ir mana tēva dzīvoklis, tātad arī mans.” Es nolēmu neasināt situāciju – lai jau saimnieko, ja grib. Bet drīz noskaidrojās, ka Līgas izpratnē “saimniece” ir cilvēks, kurš guļ dīvānā, skatās seriālus, mētā drēbes un dod pavēles. Savukārt “viesis”, tātad es, bija apkalpojošais personāls.
Sadzīves realitāte un klusais aizvainojums
Katru rītu viņa iepeldēja virtuvē ap pusdienlaiku. — Gunta! Kur ir plātsmaize? Tētis teica, ka tu šodien cepsi. Es klusējot noliku šķīvi. Viņa pat nepateica “paldies”. — Un kafija ir par stipru. Tēt, iedod naudu, es aiziešu uz kafejnīcu pēc normāla latte.
Jānis deva. Meitas priekšā viņš burtiski izkusa. Kad es mēģināju kaut ko iebilst, viņš man čukstēja: “Guntiņ, pacieties. Viņai ir stress, krīze laulībā, nervi netur. Viņa taču vēl ir tikai bērns…” Tas “bērns” savos trīsdesmit piecos vakaros atgriezās mājās, izmētāja apavus gaitenī un devās dušā, pēc kuras vannasistaba izskatījās tā, it kā tur būtu mazgājies zilonis. Man tas viss bija jātīra.
Reiz es tomēr neizturēju. — Līga, — es mierīgi teicu, — tu taču te jūties kā saimniece. Varbūt sāksi aiz sevis novākt? Es neesmu parakstījusies apkalpot pieaugušus cilvēkus. Viņa paskatījās uz mani tā, it kā būtu ierunājies krēsls. — Jūs šeit esat neviens, Gunta. Jūs dzīvojat pie mana tēva par brīvu. Tāpēc esiet tik laipna un atstrādājiet savu uzturēšanos. Bet es esmu meita. Man tētis neko neteiks. Vai ne, tēt?
Jānis tajā brīdī pēkšņi kļuva ļoti aizņemts ar avīzes lasīšanu. — Meitenes, nestrīdieties. Guntiņ, nu sakārto, vai tev grūti? Līgai tikko svaigs manikīrs, žēl sabojāt.
Robeža, kuru vairs nevarēja pārkāpt
Tā pagāja pieci gadi. Kad Līga salīga ar vīru un aizbrauca, dzīve kļuva ciešama. Laikam tāpēc es tik ilgi to vilku garumā. Bet pirms pagājušā Jaunā gada pacietības mērs bija pilns. Līga paziņoja: — Tēt, es te rīkošu ballīti. Atnāks draugi, kādi desmit cilvēki. Gunta lai uzklāj galdu, sagatavo uzkodas un silto. Bet jūs abi kaut kur ejiet prom. Vai pasēdiet klusiņām savā istabā.
Jānis paskatījās uz mani vainīgi: — Guntiņ… jaunība. Varbūt aizejam uz kino vai pie maniem draugiem?
Tajā brīdī manī kaut kas pārlūza. Es paskatījos uz vīrieti, kura dēļ piecus gadus biju Pelnrušķīte. Paskatījos uz viņa apmierināto meitu. — Zināt, ko, — es klusi teicu. — Ejiet jūs abi… meklēt citu muļķi.
Es savācu savas mantas tajā pašā vakarā. — Gunta, ko tu dari? — Jānis skraidīja apkārt. — Mēs taču esam ģimene! — Ģimene ir cieņa, Jāni. Lai saimniece pati gatavo, tīra un uzņem viesus. Es dodos mājās.
Es atgriezos savā dzīvoklī, nopirku sev visskaistākos ziedus un pirmo reizi pēc daudziem gadiem sajutos kā cilvēks. Viņu dzīvē nekas nav mainījies – dzīvoklī tagad ir netīrs, jo nav neviena, kas novāktu traukus.
Viņi pārtiek no pusfabrikātiem un piegādēm. Jānis zvanīja, lūdzās atpakaļ, solīja, ka Līga mainīsies. Bet es tagad esmu gudrāka. Tikai ciemošanās formāts un nekādu “mājīgumu” uz savas pašcieņas rēķina.
Vai jums ir nācies piedzīvot līdzīgu situāciju, ienākot ģimenē, kur pieaugušie bērni vēl joprojām jūtas kā galvenie noteicēji? Kā jūs rīkojāties?
