Es paskatījos uz vīrieti, kura dēļ piecus gadus biju Pelnrušķīte. Paskatījos uz viņa apmierināto meitu. — Zināt, ko, — es klusi teicu. — Ejiet jūs abi… meklēt citu muļķi.
Es savācu savas mantas tajā pašā vakarā. — Gunta, ko tu dari? — Jānis skraidīja apkārt. — Mēs taču esam ģimene! — Ģimene ir cieņa, Jāni. Lai saimniece pati gatavo, tīra un uzņem viesus. Es dodos mājās.
Es atgriezos savā dzīvoklī, nopirku sev visskaistākos ziedus un pirmo reizi pēc daudziem gadiem sajutos kā cilvēks. Viņu dzīvē nekas nav mainījies – dzīvoklī tagad ir netīrs, jo nav neviena, kas novāktu traukus.
Viņi pārtiek no pusfabrikātiem un piegādēm. Jānis zvanīja, lūdzās atpakaļ, solīja, ka Līga mainīsies. Bet es tagad esmu gudrāka. Tikai ciemošanās formāts un nekādu “mājīgumu” uz savas pašcieņas rēķina.
Šis stāsts ir spilgts piemērs tam, cik viegli nobriedušā vecumā ir pazaudēt savas robežas, tiecoties pēc sirds siltuma. Šeit būs galvenie secinājumi un mācības, ko ikviens var paņemt sev no Guntas pieredzes:
Secinājumi par attiecību dinamiku
“Mājīgums” kā amata apraksts: Bieži vien sludinājumos minētais “mājas siltums” vīrieša izpratnē nav vis emocionāla saikne, bet gan sakārtota sadzīve. Ja partneris meklē nevis domubiedru, bet “sajūtu”, tas ir pirmais signāls, ka no sievietes tiks gaidīta funkcija (pavāre, apkopēja), nevis personība.
Bērnu loma vecāku attiecībās: Ja pieaudzis bērns vecāku mājās jūtas kā vienīgais saimnieks, bet jaunais partneris – kā traucēklis, šīs attiecības nekad nebūs līdzvērtīgas. Vecāka nespēja nospraust robežas saviem bērniem tieši ietekmē jaunā partnera emocionālo labsajūtu.
Klusēšana kā piekrišana: Jāņa nevēlēšanās iesaistīties konfliktos un “avīzes lasīšana” strīdu laikā patiesībā bija nodevība. Neitralitāte šādās situācijās vienmēr nostājas agresora (meitas) pusē.
(pilnu stāstu vari izlasīt raksta pirmajā lapā – spied ATPAKAĻ)
