Es pabeidzu lasīt sarakstu līdz pusei. Otrā lapa bija veltīta brīvajam laikam un finansēm. Tur bija punkti par to, ka tikšanās ar draudzenēm drīkst notikt ne biežāk kā reizi mēnesī un tikai “neitrālā teritorijā”.
Divdesmit septītais punkts aizliedza sievietei strīdēties ar vīrieti citu cilvēku klātbūtnē vai pacelt balsi. Pēdējais vārds vienmēr piederot “ģimenes galvai”.
Finanšu nodaļā viss bija pavisam vienkārši – sievas alga aizietu pārtikai un sadzīvei, bet vīra ienākumi tiktu investēti un izmantoti lieliem pirkumiem, kurus noformētu uz viņa vārda.
Es pacēlu acis un paskatījos uz viņu. Artis izskatījās pēc ierēdņa, kurš tikko nolasījis tehnisko uzdevumu jaunam darbiniekam. Viņam bija pilnīgi vienalga, kas es esmu par cilvēku. Viņam nevajadzēja Līgu, viņam vajadzēja izpildītāju savai sistēmai.
Brīdis, kad joki beidzas
— Nu, kādas ir domas? — viņš painteresējās, it kā mēs apspriestu jaunas ledusskapja pirkšanu. — Manuprāt, viss ir godīgi. Es piedāvāju aizsardzību un precētas sievietes statusu, bet tu nodrošini mierīgu aizmuguri. Vai ir kādi jautājumi par punktiem?
Es skatījos uz viņu un jutu nevis nepatiku, bet gan milzīgu vilšanos. Bija tik skumji redzēt, ka vīrietis savos gados ir tik ļoti noslēdzies no dzīvas saziņas. — Jautājumu nav, — es mierīgi atbildēju.
Es noliku lapas uz galda viņa pusē, izņēmu maku un noliku naudu par savu tēju. Es negribēju viņam būt parādā ne centa, pat ne par tējas krūzi šajā dīvainajā vakarā. — Tu man nederi, — es piebildu.
Viņa sejā parādījās patiesa neizpratne. — Kāpēc? Vai tu baidies no atbildības? Varbūt tas punkts par svaru tevi samulsināja? — Nē, — es viegli pasmaidīju, velkot mugurā mēteli. — Mani samulsināja tas, ka tu meklē nevis sievieti, bet gan kombinētu ierīci – multikatlu ar tīrīšanas funkciju.
Izvēle būt brīvai
Es piecēlos un devos uz izeju. Viņš man neskrēja pakaļ un nemēģināja neko skaidrot. Pa durvju stiklu es pamanīju, kā Artis metodiski saloka savas lapas, ieliek tās atpakaļ portfelī un aiztaisa rāvējslēdzēju. Viņš jau bija gatavs nākamajam mēģinājumam.
Izejot aukstajā ziemas gaisā, es jutos tik viegli. Sniegs krita uz pleciem, un Talsu ielu gaismas šķita spožākas nekā pirms stundas. Šis stāsts man vēlreiz atgādināja, cik svarīgi ir neiekrist “nopietnības” lamatās. Reizēm zem solījumiem par drošību un tradicionālām vērtībām slēpjas vienkārša vēlme kontrolēt un izmantot.
Mīlestība nav instrukcija. Tā nav saraksts ar prasībām par svaru vai krekliem. Tas ir dialogs starp diviem dzīviem cilvēkiem, kuri ir gatavi piekāpties un pieņemt viens otru tādus, kādi viņi ir.
Kad cilvēks nāk uz tikšanos ar instrukciju rokasgrāmatu, viņš negaida tuvību – viņš meklē funkcionālu aprīkojumu.
Aiziet bez skandāla šādās situācijās ir vienīgais pareizais ceļš. Nav jēgas neko pierādīt cilvēkam, kurš tevi redz tikai kā ailīti tabulā. Svarīgākais ir atcerēties, ka ģimene ir divu personību savienība, nevis amata apraksta pildīšana.
Kā jūs rīkotos šādā situācijā? Vai jūs būtu gatavas “pārkāpt sev pāri”, lai glābtu vakaru, vai tomēr aizietu, neskatoties uz vīrieša pārmetumiem? Padalieties ar savām domām.
