Alīna gāja pa tumšu, pamestu Rīgas šķērsieliņu un visvairāk baidījās tagad satikt šeit kādu. Tas arī saprotams: pusdivos naktī uz ielas parasti cilvēku nav, bet satikties ar “citiem” viņai nemaz negribējās
Labākajā gadījumā tikai sabojās garastāvokli, bet sliktākajā… Tomēr par slikto Alīna centās nedomāt. Jo bija pārliecinājusies personīgi, ka, ja ilgi domā par kaut ko sliktu, tad tas sliktais noteikti notiks. No otras puses, nedomāt par slikto šādā situācijā bija ļoti grūti. Jo pirms minūtes viņai likās, ka dzirdējusi vīriešu balsis kaut kur pavisam netālu.
“Tik vien lai nesatikt nevienu, tik vien lai nesatikt” – domāja meitene, ielūkojoties tumsā sev priekšā un vienlaikus ar telefonu apspīdinot mazu ceļa gabalu zem kājām. Līdz mājām bija palikušas piecas minūtes, ne vairāk. Un tas raisīja cerību, ka viss beigsies labi. Ka šajā laikā ar viņu nenotiks nekas slikts. Un pat blāvā gaisma no vientuļa laternas pie viņas mājas arī iedvesa cerību. Tikai lai tiktu līdz turienei.
Neskatoties uz to, ka smidzināja sīks lietus un ceļā, kuru jau vairākus gadus nebija remontējuši, bija peļķes, viņa paātrināja soli, lai pēc iespējas ātrāk pārvarētu potenciāli bīstamo posmu savā ceļā.
“Eh, žēl, ka es neesmu Saules sistēma…” – ar skumjām nodomāja Alīna, atceroties, ka tā pati Saules sistēma, kurā viņa dzīvo, vienā minūtē pārvar aptuveni 14 000 km. “Es jau sen būtu mājās…” Tā, stop! Un kāpēc gan tik vēlā laikā Alīnai neguļas? Vai tad viņa nezina, ka klejot pa nakts pilsētu skaistai un jaunai meitenei ir bīstami? Zina, protams…
Un, ja būtu viņas griba – viņa nekad neizietu no dzīvokļa. Bet šonakt viņai tiešām negulējās, jo pēkšņi… Acīmredzot tieši tas pats, ko sauc par gudrības zobu. Tas lika sevi manīt. Nu nevarēja taču viņa iedomāties, ka 21 gada vecumā viņai varētu rasties problēmas ar ko tādu. Un vispār – jebkādas problēmas.
Bet rīt, starp citu, viņai bija svarīgs eksāmens. Neierasties viņa nevarēja, un izgāzt arī nedrīkstēja. Nu kas tad tur sarežģīts! Tāpēc viņa arī devās pusdivos naktī uz visu diennakti atvērto aptieku. Tiesa, velti gāja…
– Kā jums nav? Nemaz nekādu nav?
– Nav, – paraustīja plecus meitene ar miegainām acīm, skatoties caur speciālu lodziņu durvīs. Kāpēc caur lodziņu? Tāpēc, ka ieejas durvis pusdivos naktī atvērt bija aizliegts. Jo te naktīs vazājas visādi…
– Bet šī taču ir aptieka! – teica Alīna. – Kā vispār var būt tā, ka jums nav?
– Bija, bet visu izpārdeva. Jaunu partiju atvedīs tikai rīt. Nu, tad arī nāciet rīt.
– Aha, noteikti…
Alīna vēl kādu laiku parunājās, pēc tam nokāpa pa kāpnēm, rūpīgi apskatījās apkārt, tad smagi nopūtās un devās mājup. Un vēl viņa atcerējās, kā vecmāmiņa viņai stāstīja, ka, kad pavisam nav nekādas cerības, vajag aizlūgt. “Tu palūdz, mazmeitiņ, un visas bēdas kā ar roku noņems” – mācīja vecmāmiņa.
Alīnai gan tagad nebija ne mazākās daļas jautrības. Viņai tikai vajadzēja paspēt kaut mazliet pagulēt līdz rītam un uz eksāmenu atnākt laikā… Tas arī viss, ko viņa gribēja. Bet ar šīm zobu problēmām viņas “Napoleona plāniem”, šķiet, nebija lemts piepildīties. Tā nu – līdz mājām bija palikušas tikai dažas minūtes. Alīna gāja tik ātri, cik spēja. Un pēkšņi…
…no tumsas atskanēja vīriešu balsis, bet tad no turienes “izgāzās” divi vīriešu silueti. Alīna apstājās.
“Re, notika tas, no kā tu tā baidījies…” – viņa vēl paspēja nodomāt. Bet ko darīt tālāk – Alīnai nebija ne jausmas. Prāts teica, ka vajag skriet. Tikai viņa šaubījās, vai tas ir pareizs risinājums. Jo “puiši” (bet tos puišus viņa uzreiz, tiklīdz ieraudzīja, ierindoja plēsīgo kategorijā), tiklīdz sajutīs bailes, visu sapratīs.
Un arī ne jau tāpat vien puiši šeit vazājās. Droši vien gaidīja tādus kā viņa – kas naktī nāk.
O, Dāvi! Skaties, kāda skaistule un bez apsardzes! Varbūt pavadām jaunkundzi līdz mājām, a?
Lieliska ideja! Pa ceļam vēl tuvāk iepazīsimies, – plēsīgi pasmaidīja viņa “biedrs”.
Un arī tā miegainā meitene no aptiekas “pielēja eļļu ugunij”, kad atvadoties teica:
– Jūs tur uzmanīgi, jo te naktīs visādi vazājas… Nesen, iedomājieties…
Klausīties Alīnai nepalika. Pateica: “Ar labu nakti!” un steigšus devās mājās. Un nu stāvēja ceļa vidū un nezināja, ko darīt. Jaunie puiši izrādījās daudz apņēmīgāki. Viņi par kaut ko sačukstējās un tad droši devās Alīnais virzienā, bet viņa…
…viņa kāpēc turpināja stāvēt kā iemieta, nespējot pakustēties. Likās, ka viss ir galā – tūlīt viņi. Alīna cieši aizvēra acis, pēc tam ātri atvēra un… sāka nervozi lūkoties apkārt. Muļķīgi, protams, bet viņa līdz galam cerēja, ka kāds viņu izglābs. Kā variants – princis uz balta zirga. Nu kaut kam taču vajadzēja viņai palīdzēt…
Kad puišiem bija palikuši tikai daži soļi, viņi pēkšņi strauji apstājās un sāka pārsteigti skatīties viens uz otru. Un viņu acīs Alīna pat pamanīja, ja ne izbrīnu, tad bailes noteikti. Dīvaini bija vērot, kā spēcīgi vīrieši no kaut kā baidās.
– No kurienes viņa te uzradās? – neapmierināti pajautāja viens, sperot pāris soļus atpakaļ.
– Un nesaki: nelaime atnesa… Un ne vēlāk, ne agrāk. Tieši tagad viņai vajadzēja te parādīties!
Alīnai, kura jau bija domās atvadījusies no visa un visiem, paskatījās uz ceļu un ieraudzīja tur kaķi. Melnu. Viņa parādījās no nekurienes, apsēdās blakus peļķei un sāka mirdzēt ar savām lielajām dzeltenajām acīm, uzmanīgi lūkojoties apkārt. Pati Alīna nekad nebija baidījusies no melniem kaķiem, jo vecmāmiņa viņai teica, ka viss, ko par tiem stāsta, – ir nepatiesība. Viņa sacīja, ka tie, gluži otrādi, nes laimi labiem cilvēkiem.
Bet puiši, acīmredzot, to nezināja. Citādi kā vēl varētu izskaidrot, ka viņi apjuka. Līdz Alīnai rokas stiepiena attālumā, bet viņi sastinguši un nezināja, ko darīt. Bail iet uz priekšu. Ja nu melnā kaķene viņiem pāri ceļam pārskries. Viņa, protams, tajā brīdī vienkārši sēdēja uz vietas. Bet melnie kaķi – viņi taču neprognozējami, pēdējā brīdī var uzskriet pāri.
Tā nu viņi stāvēja viens pret otru: ceļa vienā pusē – divi puiši, otrā – Alīna. Melnā kaķene uzmanīgi paskatījās vispirms uz Alīnu, tad – uz puišiem un… …nē, viņa nepārskrēja ceļam pāri. Viņa vienkārši pieleca pie puišiem un kaut kādu iemeslu dēļ… pāris reižu apkārt viņiem apskrēja. Pretēji pulksteņa rādītāja virzienam.
– Vecīt, bet kā tad mēs tagad?! Kā mēs tiksim no šejienes prom?
– Jā-a… Tā nu iekritām… – drūmi nomurmināja otrs.
Melnā kaķene tikmēr pieleca pie Alīnas un sāka berzēties gar viņas kājām, skaļi ņaudot. Alīna nekavējoties paķēra viņu rokās un aizskrēja pretējā virzienā no puišiem. Mājās viņai nācās doties apkārtceļiem, bet pats galvenais – viņa tika mājās. Pie sevis Alīnai sāka nākt tikai tad, kad aiztaisīja aiz sevis durvis un piespiedās pie tām ar muguru.
Lasi vēl: 9 sieviešu dīvainie ieradumi – pārbaudi vai kāds no tiem piemīt arī tev
Bet līdz tam brīdim viņa visu laiku gaidīja, ka puiši no tumšās pamestās šķērsieliņas tomēr metīs visu pie malas un skries viņai pakaļ.
Par laimi, neskrēja.
– Ņau! – iesaucās kaķene, it kā mēģinot paskaidrot meitenei, ka viņai vairs nevajag raizēties, ka viss jau sen pagājis. Alīna paskatījās uz savu glābēju, pasmaidīja, noglaudīja viņu pa galvu un tad gāja laist vannu. Viņa jau bija nolēmusi, ka paturēs kaķi sev, bet pirms tam viņu vajadzēja nomazgāt – lietus taču ārā. Pulkstenis rādīja bez piecām trīs. Un atkal par sevi atgādināja gudrības zobs, par kuru Alīna bija aizmirsusi.
– Ceru, ka līdz rītam pāries, – viņa noguruši noteica un apgūlās gultā.
Bet melnā kaķene, kuru, protams, nosauca par Boseni, iekārtojās viņai blakus. Tieši pie labā vaiga. Un kaut kā nemanot aizmiga. Un no rīta viņu pamodināja neatlaidīga ņaudēšana. Sākumā gribēja sabārt kaķi par to, ka tā neliek gulēt. Bet, kad ar vienu aci paskatījās pulkstenī, izlēca no siltās gultas un sāka gatavoties uz eksāmenu. Un tikai institūtā viņa saprata, ka jūtas labi. Ļoti labi.
Un eksāmenu nokārtoja izcili. Pati neticēja, kā viņai izdevās atbildēt uz visiem jautājumiem. Bet vakarā viņa kopā ar kaķeni atzīmēja šo notikumu. Vispirms paēda, tad mazliet paspēlējās un galu galā iegāzās gultā. Abas laimīgas. Un pirms miega atvēra portatīvo datoru un nolēma paskatīties, kas interesants noticis viņas pilsētā.
– Neticami… – tikai spēja izdvest viņa, kad izlasīja rakstu, kurā stāstīts, ka pagājušajā naktī izdevies aizturēt divus puišus, kuri pēc apraksta kā divas ūdens lāses bija līdzīgi tiem diviem nejaušiem garāmgājējiem. Un pat nemēģināja bēgt. Bet uz jautājumu: “Kāpēc viņi tur stāvēja kā stabi?” sāka stāstīt kaut ko par kaut kādu melnu kaķi.
Rūpīgi apskatījusi foto, viņa atpazina tos pašus. Un tad cieši apskāva savu melno kaķeni. Taisnība bija vecmāmiņai, kad viņa teica, ka tās nes laimi un veiksmi labiem cilvēkiem. Bet sliktiem… Nu, to jūs tagad paši zināt.
