Dzintrai ir viss: automašīna, vasarnīca ar baseinu, aifoni mazbērniem un nauda jebkurai izklaidei. Bet Dzintrai ir tikai pensija, vienistabas dzīvoklis nomalē un milzīga mīlestība pret mazbērniem, kuru, kā izrādās, desmit gadu vecumā vairs nenovērtē
– Omīte Dzintra , a kad mēs brauksim pie Silvijas uz vasarnīcu? – tikko pārkāpusi slieksni, pajautāja astoņgadīgā Maija.
Dzintra sajuta, kā iekšā kaut kas nodreb. Pat nepiesveicinājās, uzreiz par otru vecmāmiņu. Silvijas tante ir viņas znota māte. Viņai ir viss: automašīna, vasarnīca ar baseinu, aifoni mazbērniem un nauda jebkurai izklaidei. Bet Dzintrai ir tikai pensija, vienistabas dzīvoklis nomalē un milzīga mīlestība pret mazbērniem, kuru, kā izrādās, desmit gadu vecumā vairs nenovērtē.
– Maija, bet varbūt izcepsim pīrādziņus? Tos pašus, ar kāpostiem, kurus tev agrāk tik ļoti garšoja, – viņa ierosināja, cenšoties runāt mierīgi.
– Negribu pīrādziņus. Silvijas tantei ir saldējums, un viņa pasūta picu! – kaprīzi atbildēja mazmeita, neatraujot acis no telefona.
Dzintra klusējot pagriezās pret plīti. Viņa atceras, kā vēl pirms trim gadiem Maija kārās viņai kaklā, bučoja vaigos un teica: “Tu esi vislabākā vecmāmiņa pasaulē!” Bet tagad? Tagad viņa ir labākā tikai tad, kad otra vecmāmiņa ir aizņemta. Vissmagāk bija redzēt, kā mazbērni salīdzina. “Silvija nopirka Robertam jaunus sporta apavus par 120”, “Silvija mūs aizveda uz akvaparku”, “Silvija solīja brīvdienās braucienu uz Turciju”. Bet ko var piedāvāt viņa? Pastaigu tuvējā parkā un mājās gatavotas kotletes.
– Omīt, vai tev ir vaifajs? – pajautāja Roberts, ienākot aiz māsas. Viņam jau ir divpadsmit, un viņš vispār atnāk reti.
– Nē, Robert. Man ir tikai televizors.
– Fū, te nav ko darīt, – viņš noburkšķēja un ieurbās telefonā.
Dzintra izņēma no ledusskapja biezpiena sacepumu – kādreizējo mazdēla mīļāko kārumu. Uzlika uz galda, ielēja ķiršu kompotu. Bērni pat nepacēla galvas.
– Mamma teica, ka mēs te būsim līdz vakaram, – Maija paziņoja tādā tonī, it kā viņiem būtu piespriests darbs.
Līdz vakaram. Agrāk viņi lūdzās palikt pa nakti, kad vecāki brauca pakaļ. Bet tagad skaita stundas. Pēdējais piliens bija Roberta dzimšanas diena. Dzintra veselu mēnesi krāja dāvanai – Lego konstruktoram, par kuru mazdēls sapņoja. Atlicināja no pensijas, nepirka sev, pārtika no griķiem vien. Bet Silvija viņam uzdāvināja “PlayStation 5”. Tas viņa acīs bija šis zelts. Roberts leca no laimes, apskāva viņu, skūpstīja rokas. Bet uz Dzintras dāvanu pat nepaskatījās.
– Paldies, ome, – viņš negribīgi noburkšķēja un aizskrēja spēlēt jauno konsoli.
– Mammu, nu kāpēc tu saskumi? – teica meita Inese, pamanot. – Bērni ir bērni. Viņiem ir interesanti tur, kur ir jautri.
– Bet ar mani nav jautri?
– Nu, mammu, neapvainojies. Vienkārši Silvijai ir vairāk iespēju. Viņas vīrs ir būvfirmas direktors, saproti? Bet tētis visu mūžu nostrādāja par atslēdznieku.
It kā tā būtu Dzintras vaina, ka viņa apprecējās ar vienkāršu strādnieku, nevis biznesmeni. It kā mīlestību mērītu ar maka biezumu. Dzintra domāja visu mājupceļu. Kam viņai šī sacensība, kurā viņa jau iepriekš ir zaudētāja? Viņai nav naudas dārgām dāvanām, nav vasarnīcas ar izklaidēm. Ir tikai mīlestība, bet desmit gadu vecumā bērni izvēlas aifonus, nevis apskāvienus.
Mājās viņa apsēdās pie loga un skatījās uz bērnu laukumu pagalmā. Kādreiz viņa tur veda Robertu un Maiju. Šūpoja šūpolēs, ķēra pie slidkalniņa, mācīja taisīt smilšu kūkas. Viņi toreiz bija laimīgi. Vai arī viņai tikai tā šķita? Zvans pie durvīm pārtrauca viņas pārdomas. Uz sliekšņa stāvēja kaimiņiene Valentīna ar mazdēlu Markusu.
– Dzintra. Man steidzami jādodas pie māsas, bet Markusu nav ar ko atstāt. Vecāki darbā līdz naktij.
– Protams, nāciet iekšā, – Dzintra atkāpās sāņus.
Piecgadīgais Markuss nedroši ienāca dzīvoklī, piespiedis pie krūtīm noplukušu zaķi.
– Dzintras tante, vai jums ir konfektes? – viņš klusi pajautāja.
– Ir piparkūkas. Gribēsi?
– Gribēšu! – zēns nopriecājās.
Dzintra apsēdināja viņu pie galda, ielēja pienu, iedeva piparkūkas. Markuss ēda un šūpoja kājas no patikas.
– Vai drīkst es paskatīšos multenes?
– Drīkst. Tikai man ir vecs televizors, ne visus kanālus rāda.
– Nekas traks. Galvenais, ka ir multenes!
Viņi sēdēja dīvānā, Markuss piespiedās viņai pie sāniem un smējās par multfilmu varoņu piedzīvojumiem. Pēc tam Dzintra izņēma Roberta vecās krāsojamās grāmatas, un viņi kopā krāsoja dinozaurus.
– Dzintras tante, vai jūs protat stāstīt pasakas?
– Protu.
– Pastāstiet par rāceni.
Un Dzintra stāstīja. Bet Markuss klausījās, muti atvēris, un pārdzīvoja par nepaklausīgo pīrādziņu, kurš aizbēga no vecmāmiņas un vectētiņa.
– Velti viņš aizbēga, – zēns nopūtās. – Vecmāmiņa un vectētiņš viņu mīlēja. Bet lapsa – nē. Lapsa viņu vienkārši apēst gribēja.
No bērna mutes patiesība nāk, nodomāja Dzintra. Vakarā Markusam pakaļ atnāca mamma. Zēns negribēja iet prom.
– Dzintras tante, vai es drīkstu rīt atnākt?
– Protams, mīļais. Nāc.
– Mammu, Dzintras tante ir pati labākā! Viņa man pastāstīja pasaku un pacienāja ar piparkūkām. Un dinozaurus mēs zīmējām!
Viņa mamma nogurusi pasmaidīja:
– Milzīgs paldies jums, Dzintra. Markuss reti pie kāda tā pieķeras.
Kad viņi aizgāja, dzīvoklī kļuva kluss. Bet tas bija citāds klusums – nevis tukšs, bet siltuma piepildīts.
Nākamajā dienā Dzintra nolēma vairs neuzbāzties saviem mazbērniem. Nezvanīt, neaicināt, nekrāt dāvanām. Lai izvēlas Silviju ar viņas aifoniem un braucieniem. Bet viņa atradīs, kam dāvināt savu mīlestību.
Pagāja mēnesis
Dzintra sāka iet uz bērnu namu kā brīvprātīgā. Lasīja mazajiem pasakas, mācīja meitenēm adīt, zēniem – dedzināt kokā. Bērni lipa viņai klāt, sauca par vecmāmiņu, apskāva satiekoties un raudāja atvadoties. Markuss tagad pie viņas pieskrēja gandrīz katru dienu. Viņa vecāki strādāja līdz vēlai naktij, bet vecmāmiņas viņam nebija – aizgāja, kad viņš bija pavisam mazs. Dzintra viņam kļuva par to īsto vecmāmiņu. Īsto. Un tad notika negaidītais. Piezvanīja Inese.
– Mammu, kas noticis? Bērni jautā, kāpēc tu nezvani, neaicini viņus?
– Vai tad Silvija ir aizbraukusi? – mierīgi pajautāja Dzintra.
– Kāds te sakars ar Silviju? Bērni pēc tevis ilgojas.
– Tiešām? Bet man šķita, ka viņiem ar mani ir garlaicīgi. Nav vaifaja, nav konsoles, tikai piparkūkas un pīrādziņi.
– Mammu, nu ko tu tādu runā?
– Inese, es saku to, kā ir. Bērni ir izauguši, viņiem ir citas intereses. Es to saprotu un neapvainojos. Vienkārši negribu būt uzbāzīga ome, kas ieķērusies mazbērnos.
– Mammu, Maija vakar jautāja par tevi. Saka, ka tu viņu vairs nemīli.
– Es viņu mīlu. Bet mīlestībai nav jābūt uzbāzīgai. Ne man, ne viņai.
Caurulē iestājās klusums.
– Mammu, vai mēs rīt drīkstam atnākt?
– Nāciet. Tikai pabrīdini – pie manis būs Markuss, kaimiņu zēns. Es viņam apsolīju iemācīt taisīt kuģīšus no papīra.
– Labi, mammu.
Nākamajā dienā atnāca visi: Inese ar vīru, Roberts un Maija. Bērni nedroši mīņājās priekšnamā…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
