– Ome vai tu uz mums apvainojies? – pajautāja Maija.
– Nē, mīļā. Vienkārši sapratu, ka uzbāzties nav labi.
– Mēs nedomājām, ka tu uzbāzies. – iesaucās Roberts. – Vienkārši… vienkārši mēs esam… Silvija dāvina krutas lietas, bet viņa nekad ar mums nerunā. Tikai iedod naudu un viss. Bet tu… tu vienmēr uzklausīji, devi padomus.
– Tikai jūs pārstājāt stāstīt un jautāt.
– Mēs domājām, ka tev neinteresē mūsu datorspēles un tamlīdzīgi…
– Bet vai tu iedomājies pajautāt?
Pie durvīm piezvanīja. Atnāca Markuss ar mammu.
– Ak, jums ir viesi. Mēs ienāksim vēlāk, – kaimiņiene sāka taisīties prom.
– Nāciet, nāciet vien iekšā. Tie ir mani mazbērni, Roberts un Maija. Bet šis ir Markuss, mans draugs.
Markuss pieskrēja pie Dzintras un apskāva viņas kājas.
– Dzintras tante, vai mēs taisīsim kuģīšus?
– Taisīsim, mīļais.
Maija skatījās uz to ar kādu dīvainu sejas izteiksmi. Roberts arī pieklusa. Viņi visi kopā apsēdās pie galda. Dzintra mācīja taisīt kuģīšus, un Markuss sajūsmā plaukšķināja, kad viņam sanāca. Roberts palīdzēja mazākajam zēnam, bet Maija grieza buras no krāsainā papīra.
– Vai es drīkstu nākt pie tevis pildīt mājasdarbus? – pēkšņi pajautāja Maija. – Tev ir kluss, ne tā kā pie Silvijas – tur mūždien brēc televizors.
– Protams, drīksti.
– Un es arī nākšu, – piebilda Roberts. – Varbūt tu mani iemācīsi gatavot? Citādi es pat olu neprotu kārtīgi izcept.
– Iemācīšu.
Kad visi izklīda, Dzintra apsēdās savā atpūtas krēslā pie loga. Iekšā bija miers. Viņa saprata svarīgu lietu: mīlestību nevar nopirkt, bet arī uzspiest to nevar. Viņa var tikai to piedāvāt. Bet ņemt vai neņemt – tas jāizlemj tiem, kam tā paredzēta. Iezvanījās telefons. Inese.
– Mammu, bērni negrib braukt pie Silvijas brīvdienās. Saka, ka grib pie tevis. Maija teica, ka Silvijai ir viss, izņemot galveno – laiku viņiem. Vai tu viņus paņemsi?
– Paņemšu. Tikai lai negaida izklaides. Cepsim pīrādziņus un iesim uz parku barot pīles.
– Mammu, viņi tieši to arī grib.
Dzintra pasmaidīja. Izrādās, aifoni un konsoles ir forši. Bet agrāk vai vēlāk bērni saprot, ka vecmāmiņas pīrādziņi un pasakas pirms miega ir vērtīgākas par jebkuriem gadžetiem. Vienkārši šai sapratnei vajadzīgs laiks. Un nedaudz distances. Un vēl viņa saprata ko citu: mīlestībai nav jābūt ekskluzīvai. Tās pietiks gan pašu mazbērniem, gan kaimiņu Markusam, gan bērnu nama bērniem. Jo vairāk atdod, jo vairāk saņem pretī. Tikai atdot vajag tiem, kas ir gatavi ņemt.
Silvija tā arī palika Silvija ar savām dāvanām un braucieniem. Bet tagad tas vairs nedzēla. Katrai vecmāmiņai ir sava loma. Viena dāvina aifonus, otra – mīlestību. Un ir labi, ja bērniem ir izvēle. Slikti ir tad, ja viņi šo izvēli nenovērtē. Bet bērni aug. Un sapratne nāk. Vajag tikai pagaidīt. Un nelauzt sevi mēģinājumos konkurēt tajā, kur tu jau iepriekš esi zaudējis. Labāk būt pašam. Vecmāmiņai ar pīrādziņiem, pasakām un laiku, kas pilnībā pieder mazbērniem. Ja vien, protams, viņi to vēlas.
