Es pieņemu cilvēkus jau piecpadsmit gadus, iedomājieties, cik tas ir daudz, un cik dažādu likteņu man ir nācies redzēt, bet pieļautā kļūda visiem ir viena
Katram cilvēkam, lai arī viņš nāktu ar savām problēmām, atbildes meklējumiem un jautājumiem, ir kas līdzīgs, kas vieno. Ļoti bieži cilvēki man jautā: kāda ir pati lielākā kļūda, ko mēs visi atkārtojam atkal un atkal? Kāpēc mums vispār ir karma, no kurienes tā rodas un kāpēc mēs saņemam karmiskās mācības?
Man ir sava atbilde. Valoda un prāts mēdz formulēt to īsi, bet sajūtas stāsta daudz vairāk. No savas pieredzes es redzu, ka ļoti bieži cilvēkiem trūkst sava iekšējā “es”. Mēs neprotam pieturēties pie savām robežām, mēs neprotam pateikt “nē”. Un šī nespēja bieži vien kļūst par pamatu tam, ka dzīvē atkal un atkal atkārtojas vienas un tās pašas mācības.
Mēs it kā visu laiku cenšamies kādam palīdzēt, būt noderīgi, dalāmies ar savu enerģiju, savu laiku, savām mantām, bet bieži vien to darām uz sevis rēķina. Mēs tik ļoti pierodam ziedot, ka paši sevi aizmirstam.
Lasi vēl: Kā pareizi un cik vispār ilgi drīkst uzglabāt aizgājēja fotogrāfijas – daudzi pieļauj šo kļūdu
Lai būtu saprotamāk, pastāstīšu piemēru no ikdienas dzīves. Man ir trīs bērni, un es bieži redzu, kā vecāki māca savus bērnus. Piemēram, viņi saka: “Ja ej spēlēties ar citiem bērniem, tad tev obligāti jāatdod sava rotaļlieta, lai citi arī var paspēlēties.”
Bet padomājiet — ja tā ir viņa rotaļlieta, kāpēc viņam būtu jāpiekāpjas pret savu gribu? Viņš taču arī grib spēlēties! Bieži vecāki to pasniedz kā laipnības un dalīšanās mācību, bet patiesībā bērnam iemāca aizmirst sevi, savas vēlmes un robežas. Tā ir pirmā mazā mācība, kā nepateikt “nē”.
Tas ir tāpat kā pieaugušo dzīvē — ja es eju pie draudzenes ciemos, vai es paņemšu viņas lietas tikai tāpēc, ka man tās patīk? Protams, ka nē. Bet bērnam mēs bieži atņemam tiesības saglabāt savu. Un tieši šādi, no mazām ikdienas situācijām, rodas lielas karmiskās mācības. Tās nav saistītas ar kaut ko grandiozu vai liktenīgu, tās nāk no šādiem sīkumiem, kas atkārtojas atkal un atkal.
Kad tu jūti, ka tev vajadzētu pateikt “nē”, bet nevari, jo esi pieradis vienmēr kādam pielāgoties, tad arī sākas problēmas. Tas kļūst par ieradumu, un šis ieradums rada situācijas, kurās dzīve tevi atkal un atkal māca to pašu — ka robežas ir nepieciešamas.
Lasi vēl: Runa pat nav par laipnību: tieši šādus cilvēkus suņi mīl un izvēlas par “savējiem”
Ja tu patiesi gribi mierīgu dzīvi un ja tu tiešām vēlies būt laimīgs, tev jāmācās pateikt “nē”. Ne spēcīgi, ne ar negatīvo, bet mierīgi un ar cieņu pret sevi. Pateikt “nē” tad, kad sirds un sajūtas saka, ka tā vajag. Tas ir viens no lielākajiem pašcieņas soļiem.
Un galvenais — atceries, ka tu nevienam neko neesi parādā. Tu neesi parādā savu laiku, ja nejūties, ka vēlies to dot. Tu neesi parādā savu spēku, ja jūti, ka pats esi noguris. Tu neesi parādā savu “jā”, ja tev iekšēji gribas pateikt “nē”. Vienīgais, kam tu esi parādā, esi tu pats sev. Savam mieram, savai vēlmei, savai dvēselei. Jo tikai tad, kad cilvēks ir vesels, piepildīts un ar stiprām robežām, viņš spēj no sirds palīdzēt citiem, nevis darīt to par spīti sev.
