Pēc tās sestdienas mūsu mājās valdīja neparasts klusums. Ritvars staigāja apkārt kā ar aukstu ūdeni apliets, bet es jutos dīvaini stipra. Es vairs netaisījos būt par kalponi cilvēkiem, kuri neprot novērtēt citu darbu.
Sestdienas vakarā es nevis laboju skolēnu domrakstus, bet gan apsēdos pie sava galda un uzrakstīju dokumentu, ko Ritvars vēlāk nosauca par “pārāk skaudru”. Bet es zināju – citādi viņi nesapratīs.
“Pirts ir atvērta, bet par maksu”
Es skaidri un gaiši izveidoju cenrādi. Viena pirts reize – 20 eiro no cilvēka. Cenā iekļauta tikai malka un ūdens. Slotiņas un dvieļi – katram savi. Pieteikšanās obligāta vismaz trīs dienas iepriekš, lai es varētu saplānot savu laiku.
Stiprie dzērieni pērtuvē kategoriski aizliegts, un par katru bojājumu tiks piestādīts rēķins pēc meistara cenām. Es šo lapiņu ielaminēju un ar divām naglām piesitu tieši pie pirts durvīm, blakus termometram.
Ritvars, to ieraugot, tikai smagi nopūtās un lēnām pašūpoja galvu. “Olit, māte par šādu gājienu mums nekad nepiedos, viņa to uzskatīs par lielāko apvainojumu. No savējiem prasīt samaksu vienkārši nav pieņemts,” viņš klusi un bažīgi noteica.
Bet es viņam mierīgi atbildēju: “Nepieņemami ir necienīt citu cilvēku pūles un izturēties pret mūsu īpašumu kā pret kaut ko pašsaprotamu. Ja radinieki vēlas baudīt servisu un ērtības kā profesionālā atpūtas vietā, tad viņiem ir jābūt gataviem arī attiecīgi līdzdarboties izdevumu segšanā.”
Viņš lapiņu nost neņēma, jo beidzot bija pa īstam sapratis, ka šoreiz es savu nostāju vairs nemainīšu.
Skandāls pie vārtiem
Ausma par šo jaunumu uzzināja jau pēc dažām dienām. Viņa nebija zvanījusi, bet uzreiz atbrauca kopā ar māsu, tērpušās peldmēteļos un gatavas uzreiz doties iekšā pērties. Kad viņas ieraudzīja zīmīti pie durvīm, Ausmas sašutuma pilnie vārdi skanēja tālu pāri pagalmam.
“Vai tiešām tu esi izlikusi cenrādi savai vīramātei? Vai tu maz apjēdz, ko tu dari? Šādi tu vienkārši sagrauj mūsu kopību un attiecības!” viņa pārmetoši teica.
Es mierīgi iznācu uz lieveņa un atbildēju, ka attiecības sagrauj nevērība, nevis divdesmit eiro līdzmaksājums par malku un darbu.
Vīramāte aizbrauca, noteikusi, ka esmu kļuvusi pārāk aprēķinātāja un ka viņa mūsu mājās vairs nerādīsies. Bet ziniet, kas notika pēc tam? Iestājās brīnišķīgs miers. Valērijs un Juris vairs nebrauc, un man vairs nav katru sestdienu jātērē laiks, gatavojot milzu katlus ar ēdienu svešiem cilvēkiem.
Toties attālākie radi, piemēram, māsīca Inese, piezvanīja un laicīgi pieteicās uz nākamo piektdienu. Viņa atbrauca, samaksāja, pati visu aiz sevis kārtīgi iztīrīja un vēl atveda pašceptu maizi pateicībā. Inese atzina, ka šāda kārtība ir godīga – viņa tagad jūtas kā gaidīts ciemiņš, nevis kā apgrūtinājums mūsu ikdienai.
Pat kaimiņi no blakus mājām sāka interesēties par iespēju nopērties. Pirtiņa beidzot sāka pati atpelnīt savus uzturēšanas izdevumus. Ritvars tagad ir apmierināts, jo malkas grēda vairs nepazūd zibens ātrumā.
Es sēžu uz pirts sliekšņa, skatos uz Kuldīgas senajiem jumtiem un jūtos beidzot savās mājās. Es nevienam neesmu aizliegusi nākt, es tikai pieprasīju cieņu pret mūsu darbu.
Un ja par to jāmaksā ar “sliktās dēla sievas” slavu – lai tā būtu. Galu galā, pašu miers un tīra pirts ir tā vērts.
