Mēs ar māti patiesi domājām, ka dodamies uz kafijas zemi, Karpatu kalniem un bezrūpīgu dzīvi. Abas iztēlojāmies bruģētas ielas, rīta kapučīno par diviem eiro un draudzīgus kaimiņus, kuru skapī, iespējams, paslēpies grāfs Drakula.
Patiesībā mēs grāfu neatradām. Tā vietā nācās kārtot nebeidzamus dokumentus, saskarties ar rindām un komunālajiem pakalpojumiem, kas maksā vairāk nekā dzīvokļa īre Latvijā.
Piedzīvojumi ar dokumentiem
Mūsu pirmā pietura Bukarestē diemžēl nebija slavenais Cismigiu parks (angļu stila parks ar daudziem kokiem, ezeru, rožu dārzu un paviljonu). Izrādījās – lai mēs atvērtu bankas kontu, vispirms nepieciešama pārbaude un īres līgums.
Sapņu māja fotogrāfijās un dzīvē
Izvēlējāmies dzīvokli ar lielām cerībām. Bildēs internetā bija redzams gaišs mājoklis ar skatu uz pilsētu. Patiesībā tā bija betona kaste, balkons ar vadiem, bet ieejas durvis tādas, ka gribas turēt tās ar kāju, līdz aizveras. Dzīvokļa īres cena bija 500 eiro mēnesī, un tā tik un tā vēl bija “saprātīga” maksa salīdzinājumā ar daudziem citiem piedāvājumiem.
Ietaupījums rumāņu gaumē: veļas mašīnu darbinām reizi nedēļā. Pirmais komunālo pakalpojumu rēķins bija graujošs. Ūdens un elektrības rēķini pārsniedza simts eiro. “Mēs droši vien sildām arī kaimiņu māju,” skumji pajokoja mana māte. Mums nācās taupīt: vārīt ūdeni tējkannā tikai divas reizes dienā, veļas mašīnu darbināt vien svētdienās un stingri ekonomēt ūdens patēriņu.
Darbs, kuru tā arī neizdevās atrast
Ideja bija vienkārša: es gribēju atrast nepilnas slodzes darbu, bet mamma – darbu birojā. Taču izrādījās, ka saskaņā ar likumu darba devējiem vispirms ir jāpieņem darbā vietējais darbinieks. Vienīgie darbi, kas pieejami jaunpienācējiem, bija kurjeri vai apkopēji. “Vismaz mēs iemācīsimies rumāņu valodu,” mamma iedrošināja. Taču situācija ar valodu izrādījās vēl interesantāka.
Zīmju un mīmikas valoda
Bukarestē daudzi saprot angļu valodu. Bet ārpus galvaspilsētas viss beidzas. Rumāņu valoda izrādījās latīņu, ungāru vārdu un kaut kā nesaprotama sajaukums. Kādu dienu mēs ar mammu iegriezāmies aptiekā pēc klepus sīrupa. Iznācām ar tablešu paciņu, kuras lietošanas pamācību sapratām tikai mājās.
“Čaušesku stila” apkalpošana
Mūs sagaidīja nepatīkami atklājumi arī ikdienas dzīvē. Piemēram, veļas mazgājamās mašīnas remontmeistars solīja atnākt “rīt”. Viņš parādījās pēc nedēļas un teica: “detaļa nav kārtībā”, bet pēc tam pazuda. Mamma pierakstījās pie friziera, bet divas stundas pēc pieņemšanas sākuma viņš vienkārši izgāja uzpīpēt un vairs neatgriezās.
Pilsēta, kas nogurdina
Bukareste mani pārsteidza no pirmā acu uzmetiena. Centrā vienu ielu klāj “Art Deco” stila villas, saliekamās mājas un stikla biroju torņi. To visu rotā gaisa kondicionieri un grafiti. Dzīvojamos rajonos ir pelēkas kastes, kas 20. gadsimta 70. gados izskatījās modernas, bet tagad atgādina nogurušus milžus. Satiksmes sastrēgumi ir nebeidzami, automašīnu var novietot vien tieši uz ietves, atstājot gājējus pusmetra attālumā. Vakarā gaiss ir smags izplūdes gāzu dēļ.
Lasi vēl: Vīra kabatā atradu čeku un sāku to pētīt, tomēr vēlāk gribēju, lai labāk nebūtu to atradusi
Pēdējais piliens
Kādu vakaru pazuda elektrība. Mēs ar mammu sēdējām tumsā, sveču gaismā, skaitot savus izdevumus. Mamma nopūtās un sacīja: “Šī nav Eiropa. Šie ir 90. gadi, tikai ar Eiropas cenām.” Nākamajā rītā mēs nolēmām sakravāt somas. Mājas, kur vismaz viss ir skaidrs. Mēnesis Rumānijā mums ar mammu iemācīja vissvarīgāko: pārcelšanās nav nekāda romantika, bet gan ikdienas cīņa ar sīkumiem. Gribējām dzīvot, bet tā vietā mums bija jāizdzīvo.
Tā nu mēnesi vēlāk abas jau lidojām atpakaļ uz Latviju, kur vismaz viss zināms un pazīstams. Dārgie lasītāji, vai jums ir nācies piedzīvot kaut ko līdzīgu? Ja tā, lūdzu, pastāstiet komentāros. Ja raksts jums šķita interesants, atzīmējiet to ar emocijzīmi un dalieties sociālajos tīklos!
