Kultūras šoks un ikdienas paradumi
Lai cik dīvaini tas nebūtu, vislielākais pārsteigums nebija pat cenas, bet ritms, kādā cilvēki dzīvo. Veikalā rindās neviens nesteidzas, pat ja aiz muguras stāv desmit cilvēki. Kafejnīcās pie galdiņiem var nosēdēt stundām, neviens netraucē un neliek steigā samaksāt. Šī rimtā dzīves plūsma reizēm likās pat jauka, bet citreiz – nogurdinoši lēna, it īpaši, kad jārisina dokumenti.
Sabiedriskais transports un pilsētas skaņas
Metro un autobusi kursēja bieži, bet tajos valdīja savs dzīves teātris. Kāds pāris skaļi strīdējās, kāds cits klausījās mūziku bez austiņām, kāds klusi pārdeva saulespuķu sēkliņas. Bukareste bija skaļa – sirēnas, motocikli, putni, kas dzied vēl pirms saullēkta. Mēs bieži modāmies no šīs neskaidrās, pilsētas pulsēšanas un ilgojāmies pēc Latvijas klusā rīta.
Virtuve, kas pārsteidz
Rumāņu ēdieni izrādījās sātīgi un taukaini. Mums patika “mamaliga” – kukurūzas putra ar sieru, bet pēc trešās reizes tā jau nogurdināja. Restorānos porcijas bija milzīgas, taču garšas vienmēr bagātas un smagas. Te pietrūka mūsu ierastā rupjmaizes šķēle, kefīra glāze vai vienkārši kartupelis no kaimiņu dārza.
Kaķi, kas pārvalda pilsētu
Bukareste ir kaķu pilsēta. Nevis tāpēc, ka cilvēki viņus tur mājās, bet tāpēc, ka kaķi dzīvo visur. Uz pagalmiem, sētām, balkoniem, starp automašīnām un pat pie veikalu durvīm. Tie jau bija pieraduši pie garāmbraucošiem motocikliem un skaļiem kliedzieniem. Viņi mierīgi gulēja uz mūžīgi silto betona segumu un it kā sargāja pilsētu. Mamma reiz noskaitīja veselus astoņus kaķus pie mūsu mājas ieejas. Pirmajās dienās mēs vēl pasmaidījām, bet jau drīz sapratām: šie kaķi redz visu. Un iespējams, saprata arī vairāk, nekā mēs abi kopā.
Kaimiņi, kas zināja visu pirms mums
Mūsu kaimiņiene bija kundze gados ar garu, tumšu pīteni un apaļām brillēm. Viņa nekad nevienu nelūdza ciemos, bet zināja visu, kas notiek kāpņu telpā. Reiz viņa mūs sagaidīja ar frāzi: “Jums vakar vēlu naktī ūdens tecēja.” Neviens nebija teicis, neviens nebija dzirdējis, bet viņa zināja. No kurienes? Laikam no balkona, kas vērsts uz visu pagalmu. Mēs sākām jokot, ka viņa ir dzīvs monitoringa centrs. Ja kāds Rumānijā būtu izgudrojis sociālo “ziņu tīkls kaimiņiem”, viņa būtu galvenā redaktore.
Dabas tuvums, kuru tik ļoti gribējām
Karpatu kalni bija mūsu sākotnējais sapnis. Tāda kā paslēpšanās vieta – dzidrs gaiss, egļu meži, mazpilsētas ar ziedošiem pagalmiem. Mēs pat apsvērām domu pārcelties no Bukarestes uz Brasovu. Taču realitāte bija atkal stingrāka. Tur vajadzēja vēl vairāk dokumentu, vietējās rekomendācijas, ilgtermiņa īres līgumu. Ceļš kalnos bija skaists kā no pastkartes, bet ikdiena tur, kā izrādījās, nebija tik skaista kā Instagram bildēs. Mēs sapratām, ka sapnis pilsētā un sapnis dabā ir divi ļoti atšķirīgi sapņi.
Emocijas, kuras piezogas klusumā
Dažreiz vakaros, kad pilsēta bija norimusi un mēs taupījām gaismu, mēs ar mammu sēdējām pie loga. Skatījāmies, kā iela lēni elpo savā ritmā. Doma par to, ka mēs esam tik tālu no mājām, reizēm nospieda sirdi kā smags bruģakmens. Mēs jutāmies kā tūristi, kas nejauši aizkavējušies pārāk ilgi. Izklausās dzejiski, bet tajā bija nogurums, ko nevar aprakstīt. Ne slikta, ne laba – vienkārši klusa atziņa, ka mēs meklējām kaut ko, kas tur nebija atrodams.
Kas notiek pēc sapņa beigām
Atgriežoties Latvijā, neviens mūs nesaprata uzreiz. “Nu kā jums tur Rumānijā?” kāds jautāja. Un ko lai saka? Ka skaisti tikai bildēs? Ka cilvēki silti, bet sistēma auksta? Ka sapnis bija īsts, tikai mēs nebijām tam gatavas? Pārcelšanās nav tikai somas un biļetes. Tā ir sirds, kas jāpaņem līdzi un pēc tam jāatved atpakaļ.
Un mēs to izdarījām.
Tā nu mēnesi vēlāk abas jau lidojām atpakaļ uz Latviju, kur vismaz viss zināms un pazīstams. Ko paņēmām līdzi atpakaļ?
Lai arī atgriežoties Latvijā bija sajūta, ka sapnis saplīsis, mēs tomēr atvedām stāstus, kas vairs neļauj skatīties uz dzīvi kā iepriekš. Mēs iemācījāmies:
novērtēt siltu dzīvokli bez rēķinu bailēm
priecāties par saprotamām rindām un noteikumiem
cienīt valodu, kas joprojām ir mūsu drošais balsts
un saprast, ka vieta kā “mājas” nav tikai karte, bet sajūta sirdī.
Un varbūt tas bija pats vērtīgākais.
Dārgie lasītāji, vai jums ir nācies piedzīvot kaut ko līdzīgu? Ja tā, lūdzu, pastāstiet komentāros. Ja raksts jums šķita interesants, atzīmējiet to ar emocijzīmi un dalieties sociālajos tīklos!
