— Viņi aizgāja, — vīrietis teica vienkārši un apsēdās uz gultas malas.
Elīna gulēja, ieurbusies sejā spilvenā.
— Viņi mani nemīl, vai ne? — klusi jautāja sieviete, negriežoties. — Par ko? Par to, ka tu mani mīli?
— Viņi tevi…— viņš nopūtās. — Viņi… viņi vienkārši ir citādi. Viņiem ir sava, greiza loģika. Mamma vienmēr bija īpašnieciska. Viņa uzskata, ka, apdāvinot tevi, es kaut ko atņemu viņiem. Ne materiāli, bet… emocionāli. Un šis stāsts ar dāvanu ir tikai iegansts, lai demonstrētu savu neapmierinātību.
— Viņi sabojāja man dzimšanas dienu, — teica Elīna, un viņas balss beidzot nodrebēja. — Es tik ļoti gaidīju šo dienu un gribēju, lai viss ir ideāli.
— Nekas, — viņš apskāva viņu un pievilka sev klāt. — Viņi to sabojāja, bet es to labošu. Celies un saģērbies.
— Kur?
— Vienkārši celies un saģērbies. Lūdzu.
Pēc pusstundas viņi sēdēja mājīgā, pustumšā restorānā netālu no mājas. Skanēja apslāpēta džeza mūzika, glāzēs dzirkstīja dzēriens. Roberts pasūtīja visas viņas iecienītākās uzkodas.
— Zini, — viņš teica, paceļot glāzi. — Vislabākā dāvana man esi tu un tava laime. Un es neļaušu nevienam šo laimi aptumšot. Par tevi, mīļā, un par mūsu nākamajiem simts gadiem kopā!
Viņi atgriezās mājās agri no rīta. Svētku pēdas, ja neskaita nemazgātos traukus, gandrīz nebija palikušas. Elīna piegāja pie servanta, paņēma to pašu pieticīgo neļķu pušķi un ielika to vāzē ar ūdeni.
— Kāpēc? — Roberts bija pārsteigts. — Izmet, ja nav patīkami.
— Nē, — Elīna pakratīja galvu. — Es tās atstāšu. Lai atgādina.
— Par ko? — viņš jautāja.
— Par to, ka ne viss šajā pasaulē tiek mērīts naudā vai dāvanas vērtībā. Bet arī ne viss tiek piedots ar ieganstu “radnieciskās saites”. Un par to, ka pats svarīgākais ir izvēlēties pareizo cilvēku, kurš vienmēr būs tavā pusē.
Elīna apskāva vīru, piespiedās viņa krūtīm un saprata, ka šī dīvainā dzimšanas diena viņai paliks atmiņā uz visiem laikiem. Un nevis dēļ dāvanas, ko viņai neuzdāvināja vīra vecāki, bet dēļ tā, kāda nenovērtējama dāvana, viņas vīrs, viņai vienmēr bija.
