“Paskatieties apkārt. Es to visu sarīkoju, bet jūsu dāvinājumi ir piliens jūrā manos izdevumos”
Meitenes dzimšanas dienas svinības bija izskanējušas, palikuši bija tikai paši tuvākie: pati gaviļniece, viņas vecākais brālis Mārtiņš, māte Elvīra un vecmāmiņa Austra, kura ērti iekārtojusies krēslā un sākusi adīt. Mārtiņš, nedaudz noguris, bet apmierināts, pasniedza māsai nelielu, bet gaumīgi iesaiņotu dāvanu – grāmatu kolekcijas izdevumu, par kuru viņa savulaik bija ieminējis.
Turpat blakus gulēja pieticīga aploksne ar naudu no vecmāmiņas un stāvēja smaržu kārbiņa no mammas.
— Nu re, Madara, apsveicu vēlreiz oficiāli, citādi tu dāvanu tā arī neapskatīji, — Mārtiņš pasmaidīja, vērojot, kā viņa sēja vaļā lenti. — Ceru, ka patiks.
Madara nelabprāt attina papīru un paskatījās uz grāmatām. Viņas seja, kas pirms pāris minūtēm bija dzīvīga, kļuva nepieejama. Viņa lēnām nolika dāvanu pie malas, bet pēc tam pārslīdēja ar skatienu pārējām dāvanām – smaržām un aploksnei. Istabā iestājās klusums, ko pārtrauca vienīgi veca sienas pulksteņa tikšķēšana. Pamanījis viņas sejas izteiksmes maiņu, Mārtiņš sajuta nelielu nemieru.
— Kaut kas nav kārtībā? — vīrietis piesardzīgi pajautāja. — Tev nepatika mana dāvana?
Madara pacēla acis pret brāli. Tajās nebija ne prieka, ne pat vienkāršas pateicības. Viņa iesēdās krēslā un atliecās pret atzveltni. Viņas poza bija atslābusi, gandrīz nevērīga.
— Zini, Mārtiņ, — viņa iesāka vienmērīgā, mierīgā balsī, it kā konstatētu laikapstākļus aiz loga. — Es savai dzimšanas dienai iztērēju vairāk, nekā vērtas ir jūsu dāvanas… visas kopā ņemot…
Māra katru gadu viņa ieradās un sabojāja man svētkus, bet es izdomāju viņai lielisku dāvanu
Elvīra sastinga ar salveti rokā, viņas acis iepletās nesaprašanā un pieaugošās šausmās. Austra pārstāja adīt, viņas uzacis uzslīdēja uz augšu, krunkas pierē kļuva dziļākas. Mārtiņš sajuta, kā mainās viņa sejas izteiksme, bet pēc tam kā karsts vilnis pieplūst atpakaļ. Viņš skatījās uz māsu, neticēdams savām ausīm. Tas nebija joks, ne ironija – viņas acīs bija lasāms auksts, aprēķināts pārākums.
Madara vienkārši konstatēja faktu, kas, pēc viņas domām, nostādīja visus neērtā parādnieku stāvoklī.
— Meit, — Elvīrai paspruka, balss nodrebēja, — ko tu runā?!
Bet Madara tikai paraustīja plecus, viņas skatiens pārslīdēja dārgajai, jaunajai kleitai, ekskluzīvās tortes atliekām, interjeram, ko viņa bija izremontējusi par godu saviem svētkiem. Viņas klusēšana bija daiļrunīgāka par jebkuriem vārdiem: “Paskatieties apkārt. Es to visu sarīkoju, bet jūsu dāvinājumi ir piliens jūrā manos izdevumos.”
Mārtiņš ierāva galvu plecos. Viņa dāvana bija maksājusi lielu naudu, taču māsa to nenovērtēja.
— Skaidrs, — viņš klusi noteica.
Viņa skatiens nokrita uz grāmatām, uz mātes apjukušo seju un uz satriekto vecmāmiņu.
— Varbūt gribi mums piestādīt rēķinu? — ar aizlūstošu balsi māsai pajautāja Mārtiņš.
Klusums pēc Mārtiņa replikas par rēķinu bija smags. Elvīra ieelsās, piespiežot roku pie krūtīm. Vecmāmiņa Austra strauji nolika adāmadatas, viņas seja kļuva pelēka kā pelni.
Turpretī Madara it kā atdzīvojās. Aukstā maska nokrita, nomainoties ar pēkšņu lietišķu interesi. Viņa pat nedaudz paliecās uz priekšu krēslā, viņas skatiens kļuva caururbjošs.
Kad 65 gadus vecais “dīvāna īrnieks” kļuva nekaunīgs, viņa sieva pateica vienu frāzi…
— Zini, Mārtiņ, tā… nav nemaz tik slikta ideja, — māsa domīgi noteica, ignorējot sastingušās mātes un nobālējušās vecmāmiņas reakciju. Viņas balss zaudēja atsvešinātību, tajā parādījās praktiskas notis. — Es neesmu pret. Ja godīgi, es domāju, ka jūs ierosināsiet to agrāk, ja jau dāvanas ir… tik pieticīgas…
Madara daudznozīmīgi pamāja uz grāmatu kaudzes, aploksnes un smaržu pusi.
— No jūsu puses būtu loģiski kompensēt daļu izdevumu. Galu galā ballīte taču bija arī jums. Jūs taču lieliski pavadījāt laiku, vai ne?
— Madara! — Elvīra pielēca kājās, viņas balss kļuva stingrāka. — Apstājies. Ko tu runā? Mēs taču esam tava ģimene. Mēs atnācām tevi apsveikt, nevis apmaksāt tavu banketu.
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
