Sievietes augums trīcēja no nekaunības un apziņas, kāda meita viņai izaugusi.
— Mamma, esi reāliste, — Madara atvairīja māti kā traucējošu mušu. — Paskaties, kā es visu noorganizēju. Dekorācijas, delikateses, dzīvā mūzika un torte – tas viss maksā naudu. Ļoti lielu naudu. Es nelūdzu jums dāvināt briljantus, bet taisnīgumam taču ir jābūt? — viņa piebilda un pārvērsa skatienu uz Mārtiņu, kurš skatījās uz viņu ar tādu izteiksmi, it kā būtu ieraudzījis ko nejauku. — Mārtiņ, tu taču esi saprātīgs cilvēks. Saproti, par ko es runāju? Teiksim, kādi trīsdesmit procenti no kopējās summas? Tas būtu godīgi.
Mārtiņa iekšienē viss vārījās – par māsas aprēķinātību.
Viņa dāvana, kas izvēlēta ar mīlestību, gulēja pamesta, viņas vārdu nobērtināta.
— Godīgi? — brāļa balss kļuva zema un aizsmakusi.
Gardākā svētku uzkoda: kraukšķi ar brētliņām, kas pazūd vienā mirklī
Viņš vairs neskatījās uz Madaru. Viņa skatiens pārslīdēja mātei, kura slepus valdīja emocijas, un vecmāmiņai, kura bija aizsegusi seju ar rokām.
Lasi vēl: Braucām vilcienā ar divām kundzītēm gados – jāsaka, ka šis brauciens bija kā paaudžu sacensības
— Godīgi, Madara, tu šobrīd izskaties ne visai. Tavus “taisnīgos” trīsdesmit procentus neviens nemaksās. Maksā tos pati. Vari pārdot mūsu dāvanas, — viņš strauji pamāja ar roku uz galda pusi, kur stāvēja dāvanas un deserta atliekas.
Pēc tam viņš strauji pagriezās un devās uz priekšnamu. Palikt māsas dzīvoklī ilgāk nebija izturami.
— Mārtiņ, pagaidi. — iesaucās Elvīra, sperot soli viņam pakaļ, bet viņš pat neatskatījās.
— Lai iet, — vienaldzīgi noteica Madara, atkal atliecoties krēsla atzveltnē. — Tikai emocijas, nekā konstruktīva.
Priekšnama durvis aizvērtās. Elvīra, šņukstot, metās vākt savu somiņu un mēteli. Austra klusējot, ar grūtībām, piecēlās no krēsla. Sievietes lēnām pagāja garām Madarai, uz viņu nepaskatoties, un devās uz izeju.
— Tātad jūs savu vainu nejūtat? — jaunā sieviete uzsauca viņām nopakaļ. — Man vienai tas viss jāstrebj? Tādi jūs man tie radinieki esat… Ēdāt visi, cik lien, bet, kad lieta nonāca līdz maksāšanai, tā uzreiz – krūmos?
Neviena no radiniecēm neatskatījās. Sarunāties ar Madaru nevēlējās ne māte, ne vecmāmiņa. Tomēr meitene tik viegli nepadevās; viņa skrēja radiniecēm pakaļ, lai apelētu pie viņu sirdsapziņas. Bet tās klusējot pameta dzīvokli, nolemjot vairs neapmeklēt Madaras rīkotos pasākumus.
