Sofija jau sen bija zinājusi, ka cerību nav — viņi atbrauks. Jāņa vecāki vienmēr atbrauc bez uzaicinājuma un apēd visu, kas sarūpēts nedēļai. Tas bija neizbēgami kā gadalaiku maiņa, kā pirmais sniegs
Jaungada svētki Andrim un Veronikai bija kā spēcīgs magnēts: viņus vilka uz dēla pilsētas dzīvokli ar neapturamu, spēku. Viņi nespēja iedomāties gadu mijas sagaidīšanu citur kā vien sienās, kuras uzskatīja par sava pašu mājokļa turpinājumu. Viņa stāvēja pie loga, raugoties uz apsnigušajiem jumtiem, un juta, kā nemiers ar katru minūti pieaug. Viņa zināja, ka viņas klusie, ar pūlēm izsapņotie plāni tūlīt sabruks zem bezgalīgas ģimenes līdzdalības spiediena.
— Jāni, — viņa sauca vīru, kurš mierīgi snauda televīzijas priekšā, kur klusi rādīja kādu vecu, sirsnīgu filmu. — Man šķiet, viņi jau ir šeit. Es dzirdu soļus pa kāpnēm.
Andris pat neatvēra acis, tikai pieklusināti nomurmināja:
— Nu un tad? Tie taču ir mani vecāki. Svētki taču tepat klāt. Kā gan viņi bez mums?
— Svētki, — bez dzīvības atkārtoja Sofija un lēnām, it kā uz ešafota, devās uz virtuvi. Viņa paskatījās uz ledusskapi, kurā bija produkti, rūpīgi izvēlēti un aprēķināti tieši diviem cilvēkiem. Visai nedēļai. Viņa bija īpaši plānojusi, rakstījusi sarakstus, sapņojusi par mierīgām brīvdienām: gariem rītiem, interesantām grāmatām, iemīļotām filmām zem silta pledu, klusām sarunām. Bez liekas steigas, bez uzbāzīgas uzmanības, bez sajūtas, ka dzīvo ne savu dzīvi.
Durvju zvans atskanēja tik skaļi kā spriedums, kam nebija apelācijas.
— Dēliņ! Sofija! — Veronika iegāja priekšnamā ar plati izplestiem apskāvieniem, smaržodama pēc salta gaisa, vaniļas smaržūdeņa un mandarīniem. — Nu beidzot! Cik mēs jūs gaidījām! Bez jums jau svētki nav svētki!
Aiz viņas, aizelsies, iespiežas Andris, liecoties zem milzīga plastmasas maisa svara, kas bija piebāzts līdz malām.
— Atvedām jums šo to no dārza, — viņš mundri paziņoja, noliekot savu nastu tieši uz tikko izmazgātajām priekšnama flīzēm. — Pašu raža, izcila, elitāra! Veikalā tādu nenopirksi!
10 augi, kurus es nekad vairs neaudzēšu un neiesaku jums to darīt
Sofija klusējot skatījās uz to maisu. Kartupeļi. Viņi atkal bija atveduši kartupeļus. Viņa sajuta, kā viņas iekšienē uzvirmo kaut kas. Viņa raudzījās uz nelīdzenajiem, ar zemi aplipušajiem bumbuļiem — vismaz divdesmit kilogramu, ja ne vairāk — un nespēja izspiest ne vārda sveicienam. Vienkārši kartupeļi.
— Nāciet, nāciet, dārgie, — satraukti teica Andris, palīdzēdams tēvam novilkt mēteli. — Kā ceļš? Vai nesalāt?
— Nekas, jau pierasts, — Veronika jau vilka nost zābakus. — Vilcienā gan bija karsti, cilvēki staigā. Bet mēs pacietām. Galvenais, ka ātrāk pie jums.
— Sofija, kas mums šodien uz galda paredzēts? — vīramāte droši iegāja virtuvē, apraudzīdama telpu ar vērtējošu, saimnieciski piederīgu skatienu. — Oj, bet te pie jums kaut kā tukši! Ledusskapis gandrīz tukšs! Labi, ka mēs paguvām. Andri, nes mūsu kartupelīšus šurp, domāsim, ko no tiem pagatavot.
— Mēs jau paēdām vakariņas, — klusi, gandrīz čukstus, mēģināja iebilst Sofija. — Varbūt vēlāk? Tēju iedzersim?
— Nu ko tu, mīļā, mēs pēc ceļa kā vilki izsalkuši! Un vēl — kādi gan svētki bez kārtīgām vakariņām? Jāni, jums tur ir kāda gaļa? Vai vistiņa? Uzkarsēsim kartupelīšus ar gaļiņu, salātiņu kādu vieglu…
Sofija jau bija atvērusi muti, lai pateiktu, ka vista domāta rītdienas pusdienām, bet sastapās ar vīra skatienu. Jānis gandrīz nemanāmi, instinktīvi, pakratīja galvu — lai neturpina, lai neasina, pāries. Vecāki taču, ne uz mūžu atbraukuši.
— Vista ir, — viņa padevīgi noteica. — Bet tā domāta rītdienai…
— Nu redz, cik lieliski! — pārtrauca viņu Veronika, jau verot vaļā ledusskapja durvis un pētīdama tā saturu. — O, un desiņas ir! Un siers! Andri, paskaties, kāda laba doktordesa! Neticami, ka vēl tādu var dabūt. Mūsu veikalā šitādas sen nav.
„Tāpēc, ka tā maksā kā lidmašīnas spārns,” rūgti nodomāja Sofija, raugoties, kā viņas nedēļas krājumi pazūd acu priekšā. Vakarā uz galda, uz viņas mīļā galdauta, patiešām stāvēja milzīga panna ar ceptiem kartupeļiem un vistu, „Olivjē” salāti (kam bija iztērēta visa tā pati doktordesa un puse majonēzes krājuma), šķīvji ar siera un dārzeņu uzkodām…
Veronika enerģiski vadīja procesu, nepārtraukti komentējot:
— Redziet, cik sirsnīgi sanāk, kad visi kopā! Ģimenei jābūt kopā, īpaši šādos laikos. Skumji taču svinēt svētkus tukšā dzīvoklī.
Sofija klusējot grieza maizi un domāja par to, ka „kopā” kaut kā vienmēr nozīmē, ka viņa mazgā, tīra, griež un cep, kamēr vīramāte dod vērtīgus padomus. Ka viņas paša rūpīgi atlasītie produkti kā brīnumā pārvēršas par „kopīgām” svētku vakariņām, un galvenā pateicība un ieguldījums ir tie paši atvestie kartupeļi.
Dabūju mantojumā māju Augšdaugavas novadā, bet tā izrādījās vilku ielenkta
— Sofija, vai tu šogad marinētos gurķīšus netaisīji? — ievaicājās Veronika, smalki iesūkdamās. — Žēl gan. Mēs būtu atveduši savus, slavenos, ar dillēm, bet burkas smagas, grūti nest. Andri, vai mēs taču gribējām?
— Gribējām, gribējām, — atsaucās vīratēvs, jau ērti iekārtojies uz dīvāna un šķirstīdams ziņas planšetē. — Bet domājām, ka Sofijai ir savi krājumi. Viņa taču mums tāda saimniece, vienmēr viss bijis.
— Šogad nepaspēju, — īsi un sausā balsī atbildēja Sofija.
— Eh, bet es tik ļoti cerēju uz taviem gurķīšiem, — teātrāli nopūtās vīramāte. — Nu nekas, kaut kā iztiksim. Galvenais, ka mūsu kartupelīši ir, pašu, ar dvēseli.
Pēc vakariņām, kad vecāki beidzot bija iekārtojušies viesistabā (tajā pašā istabā, kur Sofijai stāvēja molberts un rokdarbu galds, un kas nu bija pārvērtusies par viesu guļamistabu), viņa ievilka vīru virtuvē un aizvēra aiz sevis durvis.
— Jāni, mēs taču tā nebijām vienojušies. Tu taču solīji.
— Sof, nu ko lai dara? — viņš noguris paberzēja degunu. — Tie ir mani vecāki. Svētki. Viņi nevar iedomāties Jauno gadu bez mums.
— Tu to jau teici. Bet, Jāni, viņi pat nepiezvanīja! Nepajautāja, vai tas ir ērti! Vienkārši apstājās uz sliekšņa.
— Nu un kas tad tur slikts? Mēs taču varam viņiem palīdzēt.
— Ar ko? Ar to, ka mums bija pārtika, paredzēta diviem. Precīzi septiņām dienām. Bet viņi atveda to maisu un tagad patērē visus mūsu krājumus.
— Sofija, tas izklausās… merkantiski. Kartupeļi arī ir palīdzība, pašu produkts, ekoloģiski tīrs.
— Palīdzība? Jāni, tie kartupeļi tirgū maksā maksimums desmit eiro. Bet viņi jau šodien apēda produktu vismaz par simtu, ja ne vairāk. Un tas ir tikai sākums! Viņi te būs visu nedēļu!
— Nesaki „apēda”, tas neizklausās pieklājīgi. Un vispār, viņi taču veci cilvēki. Tu gribi, lai es viņus sūtu prom?
Manam vīram Kārlim alga ir ap 3 tūkstošiem, bet viņš man liek maksāt daļu rēķinu un pirkt produktus
Sofija paskatījās uz viņu — uz savu labestīgo, maigo vīru — un saprata… ka visi vārdi ir veltīgi. Viņš vienkārši neredzēja problēmu. Viņam šāda uzvedības forma bija norma, iesakņojusies un nesatricināma: vecāki atbrauc, māte vada virtuvi, tēvs atpūšas, bet sieva nodrošina komfortu. Tā vienmēr bijis.
— Vai tu atceries mūsu sarunu pēc viņu pēdējā apciemojuma? — klusi, gandrīz čukstus, viņa jautāja. — Pēc maija svētkiem?
Tas apciemojums viņai bija palicis atmiņā uz ilgu laiku…
Šķir otru lapum lai uzzinātu, kas toreiz notika, un kā visa šī jezga beidzās
