Sofija jau sen bija zinājusi, ka cerību nav — viņi atbrauks. Jāņa vecāki vienmēr atbrauc bez uzaicinājuma un apēd visu, kas sarūpēts nedēļai. Tas bija neizbēgami kā gadalaiku maiņa, kā pirmais sniegs
Jaungada svētki Andrim un Veronikai bija kā spēcīgs magnēts: viņus vilka uz dēla pilsētas dzīvokli ar neapturamu, spēku. Viņi nespēja iedomāties gadu mijas sagaidīšanu citur kā vien sienās, kuras uzskatīja par sava pašu mājokļa turpinājumu. Viņa stāvēja pie loga, raugoties uz apsnigušajiem jumtiem, un juta, kā nemiers ar katru minūti pieaug. Viņa zināja, ka viņas klusie, ar pūlēm izsapņotie plāni tūlīt sabruks zem bezgalīgas ģimenes līdzdalības spiediena.
— Jāni, — viņa sauca vīru, kurš mierīgi snauda televīzijas priekšā, kur klusi rādīja kādu vecu, sirsnīgu filmu. — Man šķiet, viņi jau ir šeit. Es dzirdu soļus pa kāpnēm.
Andris pat neatvēra acis, tikai pieklusināti nomurmināja:
— Nu un tad? Tie taču ir mani vecāki. Svētki taču tepat klāt. Kā gan viņi bez mums?
— Svētki, — bez dzīvības atkārtoja Sofija un lēnām, it kā uz ešafota, devās uz virtuvi. Viņa paskatījās uz ledusskapi, kurā bija produkti, rūpīgi izvēlēti un aprēķināti tieši diviem cilvēkiem. Visai nedēļai. Viņa bija īpaši plānojusi, rakstījusi sarakstus, sapņojusi par mierīgām brīvdienām: gariem rītiem, interesantām grāmatām, iemīļotām filmām zem silta pledu, klusām sarunām. Bez liekas steigas, bez uzbāzīgas uzmanības, bez sajūtas, ka dzīvo ne savu dzīvi.
Durvju zvans atskanēja tik skaļi kā spriedums, kam nebija apelācijas.
— Dēliņ! Sofija! — Veronika iegāja priekšnamā ar plati izplestiem apskāvieniem, smaržodama pēc salta gaisa, vaniļas smaržūdeņa un mandarīniem. — Nu beidzot! Cik mēs jūs gaidījām! Bez jums jau svētki nav svētki!
Aiz viņas, aizelsies, iespiežas Andris, liecoties zem milzīga plastmasas maisa svara, kas bija piebāzts līdz malām.
— Atvedām jums šo to no dārza, — viņš mundri paziņoja, noliekot savu nastu tieši uz tikko izmazgātajām priekšnama flīzēm. — Pašu raža, izcila, elitāra! Veikalā tādu nenopirksi!
10 augi, kurus es nekad vairs neaudzēšu un neiesaku jums to darīt
Sofija klusējot skatījās uz to maisu. Kartupeļi. Viņi atkal bija atveduši kartupeļus. Viņa sajuta, kā viņas iekšienē uzvirmo kaut kas. Viņa raudzījās uz nelīdzenajiem, ar zemi aplipušajiem bumbuļiem — vismaz divdesmit kilogramu, ja ne vairāk — un nespēja izspiest ne vārda sveicienam. Vienkārši kartupeļi.
— Nāciet, nāciet, dārgie, — satraukti teica Andris, palīdzēdams tēvam novilkt mēteli. — Kā ceļš? Vai nesalāt?
— Nekas, jau pierasts, — Veronika jau vilka nost zābakus. — Vilcienā gan bija karsti, cilvēki staigā. Bet mēs pacietām. Galvenais, ka ātrāk pie jums.
— Sofija, kas mums šodien uz galda paredzēts? — vīramāte droši iegāja virtuvē, apraudzīdama telpu ar vērtējošu, saimnieciski piederīgu skatienu. — Oj, bet te pie jums kaut kā tukši! Ledusskapis gandrīz tukšs! Labi, ka mēs paguvām. Andri, nes mūsu kartupelīšus šurp, domāsim, ko no tiem pagatavot.
— Mēs jau paēdām vakariņas, — klusi, gandrīz čukstus, mēģināja iebilst Sofija. — Varbūt vēlāk? Tēju iedzersim?
— Nu ko tu, mīļā, mēs pēc ceļa kā vilki izsalkuši! Un vēl — kādi gan svētki bez kārtīgām vakariņām? Jāni, jums tur ir kāda gaļa? Vai vistiņa? Uzkarsēsim kartupelīšus ar gaļiņu, salātiņu kādu vieglu…
Sofija jau bija atvērusi muti, lai pateiktu, ka vista domāta rītdienas pusdienām, bet sastapās ar vīra skatienu. Jānis gandrīz nemanāmi, instinktīvi, pakratīja galvu — lai neturpina, lai neasina, pāries. Vecāki taču, ne uz mūžu atbraukuši.
— Vista ir, — viņa padevīgi noteica. — Bet tā domāta rītdienai…
— Nu redz, cik lieliski! — pārtrauca viņu Veronika, jau verot vaļā ledusskapja durvis un pētīdama tā saturu. — O, un desiņas ir! Un siers! Andri, paskaties, kāda laba doktordesa! Neticami, ka vēl tādu var dabūt. Mūsu veikalā šitādas sen nav.
„Tāpēc, ka tā maksā kā lidmašīnas spārns,” rūgti nodomāja Sofija, raugoties, kā viņas nedēļas krājumi pazūd acu priekšā. Vakarā uz galda, uz viņas mīļā galdauta, patiešām stāvēja milzīga panna ar ceptiem kartupeļiem un vistu, „Olivjē” salāti (kam bija iztērēta visa tā pati doktordesa un puse majonēzes krājuma), šķīvji ar siera un dārzeņu uzkodām…
Veronika enerģiski vadīja procesu, nepārtraukti komentējot:
— Redziet, cik sirsnīgi sanāk, kad visi kopā! Ģimenei jābūt kopā, īpaši šādos laikos. Skumji taču svinēt svētkus tukšā dzīvoklī.
Sofija klusējot grieza maizi un domāja par to, ka „kopā” kaut kā vienmēr nozīmē, ka viņa mazgā, tīra, griež un cep, kamēr vīramāte dod vērtīgus padomus. Ka viņas paša rūpīgi atlasītie produkti kā brīnumā pārvēršas par „kopīgām” svētku vakariņām, un galvenā pateicība un ieguldījums ir tie paši atvestie kartupeļi.
— Sofija, vai tu šogad marinētos gurķīšus netaisīji? — ievaicājās Veronika, smalki iesūkdamās. — Žēl gan. Mēs būtu atveduši savus, slavenos, ar dillēm, bet burkas smagas, grūti nest. Andri, vai mēs taču gribējām?
— Gribējām, gribējām, — atsaucās vīratēvs, jau ērti iekārtojies uz dīvāna un šķirstīdams ziņas planšetē. — Bet domājām, ka Sofijai ir savi krājumi. Viņa taču mums tāda saimniece, vienmēr viss bijis.
— Šogad nepaspēju, — īsi un sausā balsī atbildēja Sofija.
— Eh, bet es tik ļoti cerēju uz taviem gurķīšiem, — teātrāli nopūtās vīramāte. — Nu nekas, kaut kā iztiksim. Galvenais, ka mūsu kartupelīši ir, pašu, ar dvēseli.
Pēc vakariņām, kad vecāki beidzot bija iekārtojušies viesistabā (tajā pašā istabā, kur Sofijai stāvēja molberts un rokdarbu galds, un kas nu bija pārvērtusies par viesu guļamistabu), viņa ievilka vīru virtuvē un aizvēra aiz sevis durvis.
— Jāni, mēs taču tā nebijām vienojušies. Tu taču solīji.
— Sof, nu ko lai dara? — viņš noguris paberzēja degunu. — Tie ir mani vecāki. Svētki. Viņi nevar iedomāties Jauno gadu bez mums.
— Tu to jau teici. Bet, Jāni, viņi pat nepiezvanīja! Nepajautāja, vai tas ir ērti! Vienkārši apstājās uz sliekšņa.
— Nu un kas tad tur slikts? Mēs taču varam viņiem palīdzēt.
— Ar ko? Ar to, ka mums bija pārtika, paredzēta diviem. Precīzi septiņām dienām. Bet viņi atveda to maisu un tagad patērē visus mūsu krājumus.
— Sofija, tas izklausās… merkantiski. Kartupeļi arī ir palīdzība, pašu produkts, ekoloģiski tīrs.
— Palīdzība? Jāni, tie kartupeļi tirgū maksā maksimums desmit eiro. Bet viņi jau šodien apēda produktu vismaz par simtu, ja ne vairāk. Un tas ir tikai sākums! Viņi te būs visu nedēļu!
— Nesaki „apēda”, tas neizklausās pieklājīgi. Un vispār, viņi taču veci cilvēki. Tu gribi, lai es viņus sūtu prom?
Sofija paskatījās uz viņu — uz savu labestīgo, maigo vīru — un saprata, ka visi vārdi ir veltīgi. Viņš vienkārši neredzēja problēmu. Viņam šāda uzvedības forma bija norma, iesakņojusies un nesatricināma: vecāki atbrauc, māte vada virtuvi, tēvs atpūšas, bet sieva nodrošina komfortu. Tā vienmēr bijis.
— Vai tu atceries mūsu sarunu pēc viņu pēdējā apciemojuma? — klusi, gandrīz čukstus, viņa jautāja. — Pēc maija svētkiem?
Tas apciemojums viņai bija palicis atmiņā uz ilgu laiku. Toreiz Andris ar Veroniku bija uzradušies uz trim dienām un bija spējuši ne tikai iztukšot ledusskapi, bet arī „aizņemties līdz algai” (ko, protams, tā arī neatdeva, jo „mēs taču ģimene”). Aizbraucot, viņi paņēma līdzi vairākus konteinerus ar ēdiena pārpalikumiem — „lai labums neaiziet postā, citādi jums sabojāsies”.
— Es ar viņiem runāju, — nomurmināja Jānis, skatīdamies grīdā.
— Un ko tieši tu pateici?
— Teicu, ka, ja viņi grib atbraukt, tad lai arī palīdz, dod savu ieguldījumu.
— Un viņi atveda kartupeļus, — pabeidza Sofija. — Saprati ironiju? Viņi uztvēra to burtiski! Atveda milzīgu maisu kartupeļu, it kā tas būtu zelta krājums.
— Nu un kas tur slikts? Viņi taču paklausīja maniem vārdiem.
Sofija aizvēra acis. Bezjēdzīgi. Absolūti bezjēdzīgi. Viņš negribēja saprast. Nākamās dienas kļuva par dzīvu ilustrāciju viņas priekšnojautām. Veronika jutās kā pilntiesīga saimniece: cēlās ap pusdienlaiku, brokastoja ar to, kas bija paredzēts pusdienām, deva nevajadzīgus padomus saimniecības lietās („Sofija, tu te to tīmeklīti stūrī notīri, paskaties, kā aizlaists”), aizņēma televizoru līdz vēlam vakaram.
Vīratēvs lielāko dienas daļu pavadīja ar viedtālruni, snauda krēslā un ik pa brīdim jautāja, vai „nav kaut kas garšīgs pie tējas”. Sofija bija pārvērtusies padevīgā kalponē. Viņa gatavoja. Mazgāja kalnus trauku. Skrēja uz veikalu pēc papildu pārtikas — jo viņas rūpīgi plānotie krājumi bija izzuduši bez pēdām jau trešajā dienā. Viņa smaidīja. Klusējot pacieta.
Ceturtajā dienā Veronika ar starojošām acīm paziņoja:
— Sofija, davai sarīkosim īstas ģimenes vakariņas! Aicināsim Olitu ar Māri.
Tie bija Jāņa jaunākā māsa ar vīru. Viņi dzīvoja tajā pašā pilsētā, tikai otrā galā, strādāja bez brīvdienām, īrēja mazu dzīvoklīti un knapi savilka galus kopā. Tomēr viņi uzskatīja par savu pienākumu regulāri ciemoties pie brāļa — “ciemos”, kas viņu izpratnē nozīmēja kārtīgi paēst uz citu rēķina.
— Varbūt tomēr nevajag? — bikli mēģināja iebilst Sofija. — Mums arī ar produktiem nav diži labi… Tik tikko pietiek.
— Ai, ko tu tā runā! Ģimenei jāsanāk pie viena galda! Es jau viņiem piezvanīju, vakarā būs klāt. Pagatavosim kaut ko vienkāršu. Vēl taču pus maiss kartupeļu palicis!
— Veronika, lai pagatavotu tos kartupeļus, tos vajag nomizot, izvārīt vai apcept. Tam vajadzīgi citi produkti. Gaļa, piemēram. Dārzeņi.
— Nu tad aizej uz veikalu, nopērc, kas vajadzīgs, — bezrūpīgi pamāja ar roku vīramāte. — Vai Jānis lai aizskrien. Viņam kustība par labu nāks.
— Un par kādu naudu? — klusi, bet ļoti skaidri jautāja Sofija.
— Kā par kādu? — Veronika pārsteigti pacēla uzacis, it kā būtu dzirdējusi kaut ko pilnīgi absurdu. — Par savējo, protams. Mēs taču jums veselu maisu kartupeļu atvedām.
Un tajā brīdī Sofijā kaut kas pārtrūka.
— Viss. Pietiek. — Viņa lēnām piecēlās no krēsla un paskatījās uz vīramāti tieši, stingri. — Veronika, jūs atbraucāt pie mums, pat nezvanot, nebrīdinot. Atvedāt līdzi kartupeļus, kuru tirgus cena ir nieks, un četru dienu laikā iztērējāt pārtiku ļoti ievērojamā apmērā. Jūs rīkojaties manā virtuvē kā savā, skatāties manu televizoru, guļat uz mana dīvāna manā darbnīcā. Un tagad, pat neprasot man, aicināt viesus uz manu dzīvokli un sagaidāt, ka es viņus barošu!
— Sofija, ko tu tādu runā? Mēs taču esam radi… ģimene…
— Normālā ģimenē cits citu ciena un rūpējas par tuvinieku komfortu! Bet kas notiek šeit? Jūs rūpējaties tikai par savu ērtību, un man jābūt par klusu apkalpojošo personālu!
— Jāni, nāc šurp, tava sieva nesaprotami runā.
— Kas noticis?
— Noticis tas, ka es vairs nevaru. Es esmu nogurusi būt kalpone savā mājā! Nogurusi gatavot, tīrīt, pirkt ēdienu, ko apēd tavi radinieki, pat nepateikuši vienkāršu “paldies”! Man nepatīk, ka manu dzīvokli izmanto kā bezmaksas ēdnīcu un viesnīcu “viss iekļauts”!
— Sofija… Mēs taču tev atvedām veselu maisu izcilu kartupeļu! Savējo, no dārza!
— Kartupeļu! — Sofija pēkšņi iesmējās — Jūsu kartupeļi. Nē, Jāni. Es esmu pilnīgi mierīga. Un es gribu, lai tavi vecāki aizbrauc. Šodien.
— Šis dzīvoklis ir mana dēla un viņš te ir saimnieks.
— Dzīvokli mēs pirkām kopā, — auksti, uzsverot katru vārdu, atbildēja Sofija. — Un es ieguldīju savu, ļoti būtisku daļu. Man ir pilnīgas morālas un juridiskas tiesības izlemt, kurš drīkst būt manā mājā un traucēt manu mieru.
— Tu dzirdi, ko viņa man saka?
Jānis stāvēja starp māti un sievu, un Sofija redzēja, kā viņš mētājas, nespēj atrast pareizos vārdus, nespēj izlemt. Un tajā mirklī viņa saprata, ka viņa ir nogurusi ne tikai no radinieku nekaunības — viņu bija līdz galam izsmēlusi viņa vīra vājība, tas mūžīgais “nu, mamma”, “nu, svētki taču”, tas nemitīgais izvairīšanās no konflikta par jebkuru cenu.
— Tad aizbraukšu es.
Dzīvoklī iestājās klusums. Varēja dzirdēt, kā aiz sienas ieslēdzas lifts.
— Sofija, nu kas tu… — durvīs parādījās vīratēvs.
— Tas nav dēļ kartupeļiem. Tas ir dēļ tā, ka jūs uzskatāt par pilnīgi normālu ielauzties mūsu dzīvē bez atļaujas, izmantot mūsu resursus, mācīt, kā mums dzīvot, un ticēt, ka maiss lētu kartupeļu ir karaliska dāvana un pilna samaksa par nedēļu dzīvošanas!
— Mēs domājām, jūs priecāsieties, — apjukuši, gandrīz čukstus noteica Veronika. — Mēs taču gribējām kā labāk… palīdzēt…
Lasi vēl: “Mans puika ir izsalcis”: Es ieskatījos kaimiņienes dzīvoklī un redzēju, KO viņa baro naktī
— Priecāties? — Sofija skatījās uz viņu ar neapslēptu izbrīnu. — Par ko? Ka visi mani atvaļinājuma plāni sabrukuši? Ka atpūtas vietā es strādāju par pavāri un uzkopēju? Ka mani izmanto, nedomājot ne par manu laiku, ne par manu naudu?
— Sofija, pietiek, — beidzot saņēmās Jānis. — Tu pārspīlē. Tas jau ir par daudz.
— Es pārspīlēju? Bet viņi nepārkāpj robežas, kad atbrauc bez uzaicinājuma? Kad aizņemas naudu un neatdod? Kad aiznes no ledusskapja ēdienu, ko mēs nopirkām?
— Viss, pietiek, — vīratēvs negaidīti stingri devās uz priekšnamiņu. — Veronika, kravā mantas. Vairs netraucēsim.
— Tiešām vairs nē, — klusi, bet skaidri viņiem pakaļ noteica Sofija.
— Sofija, — teica Veronika, krāmējot savas izkaisītās mantas. — Mēs taču esam radi… Mēs jūs mīlam…
— Radi ciena viens otra telpu un darbu, — ar neizsakāmu nogurumu atbildēja Sofija. — Bet jūs… jūs vienkārši izmantojat mūsu labestību un manu kluso pacietību.
Apmēram pēc četrdesmit minūtēm, ko piepildīja klusums, Jāņa vecāki aizgāja. Viņi paņēma līdzi to pašu, liktenīgo maisu ar kartupeļiem (Sofija to speciāli bija nolikusi priekšnamiņā). Durvis aizvērās, un mājā iestājās neierasti skaļa, satriecoša klusuma sajūta.
— Tu biji pārāk skarba pret viņiem, — beidzot, neskatoties uz sievu, teica Jānis.
— Bet tu biji pārāk mīksts. Un tieši tas ir mūsu lielākais klupšanas akmens, — klusi atbildēja Sofija.
— Ko tu ar to domā?
— To, ka es esmu vienīgais pieaudzis un atbildīgais cilvēks mūsu attiecībās. Tu nespēj pateikt saviem vecākiem “nē”. Tu neproti novilkt robežas. Tu labāk izliecies, ka viss ir kārtībā, un cer, ka problēmas pašas pazudīs.
— Bet tā taču ir mana ģimene, — spītīgi atkārtoja viņš, kā mantru.
— Un es arī esmu tava ģimene. Bet kāpēc viņu ērtības tev vienmēr ir svarīgākas par manām jūtām un manu mieru?
— Tā nav taisnība.
— Tiešām? Tad kāpēc tu nenostājies manā pusē? Kāpēc klusēji, kad tava māte valdīja manā virtuvē kā saimniece? Kāpēc neko neteici, kad viņa, pat neprasot man, uzaicināja tavu māsu ar vīru, zinot, ka ar pārtiku jau tā trūkst?
Jānis klusēja, skatīdamies paklāja rakstā. Viņš nespēja atrast attaisnojumu.
— Redzi, — pamāja Sofija ar bezgalīgu nogurumu. — Jo tev tā ir vieglāk.
Sofija nomazgāja visus traukus, līdz spīdumam iztīrīja virsmas, notrauca katru drupaču — viņa to darīja ar tādu aizrautību, it kā mēģinātu nomazgāt ne tikai darba virsmas, bet arī visu gadu gaitā sakrāto. Jānis sēdēja viesistabā tumsā un skatījās aizsalušajā logā, aiz kura lēnām krita sniegs.
Vēlu naktī viņš tomēr pienāca pie viņas. Viņa sēdēja virtuvē ar atdzisušas tējas krūzi.
— Piedod man, — klusi teica viņš. — Tev bija taisnība. It visā. Es vienkārši… nebiju aizdomājies. Man kopš bērnības bija ieaudzināts, ka tā tam jābūt. Ka vecākiem vienmēr ir taisnība.
— Tam jābūt citādi, — Sofija pacēla uz viņu nogurušās acis. — Mēs ar tevi esam viena komanda. Mums kopā jāaizsargā mūsu miers, mūsu mājas.
— Es sapratu, — viņš smagi nopūtās. — Pārāk vēlu, bet sapratu. Un ko mums tagad darīt?
— Tagad tu paņem telefonu, piezvani savai mātei un skaidri, mierīgi izstāsti mūsu noteikumus. Ja viņi nākotnē gribēs ciemoties — viņiem jāpabrīdina vismaz dažas dienas iepriekš. Un viņiem nav tiesību komandēt manā virtuvē un rīkoties manā mājā.
Jānis lēni izvilka no kabatas telefonu. Sofija vēroja, kā viņš ievada numuru, kā viņa pirksts apstājas virs zvanīšanas pogas, kā viņš meklē sevī drosmi šai sarunai. Un viņa pēkšņi saprata, ka nezina — vai viņam pietiks spēka to paveikt līdz galam.
— Mamm? Man ar tevi jārunā nopietni.
Sofija piecēlās un izgāja uz balkona. Pilsēta lejā bija nosēta ar miljoniem gaismu — kāds būtu izbārstījis pa tumsu sauju dimantu. Kaut kur tālumā skanēja mūzikas un smieklu atbalsis — kāds vēl svinēja. Bet viņiem ar Jāni tikko bija beigusies viena ēra un, iespējams, sākusies cita. Ēra, kurā valda cieņa pret sevi un vienam pret otru.
Apmēram pēc četrdesmit minūtēm balkona durvis iečīkstējās. Jānis iznāca pie viņas.
— Viss pateikts. Viss, ko tu lūdzi. Un vēl vairāk.
— Un ko tu atbildēji?
— Teicu, ka tā ir mana paša, pieauguša un apzināta izvēle. Ka es pilnībā tev piekrītu un ka mums jāciena viens otru. Un ka mūsu ģimene — arī ir ģimene, un tās robežas jārespektē.
Sofija klusi apskāva viņu, piespiedās vaigam pie viņa aukstās jakas. Viņi tā stāvēja, janvāra dzelonīgajā gaisā, sildoties viens pie otra, un klausījās, kā tālu naktī kāds sauc: “Ar Jauno gadu!”
— Un ja nu viņi vairs nekad pie mums neatbrauks? — klusi jautāja Jānis, gandrīz necerēdams uz atbildi.
— Tad mēs paši brauksim pie viņiem. Ar dāvanām. Ar cienastiem. Ar to pašu ēdienu, ko paši nopirksim un pagatavosim. Kā pieauguši, patstāvīgi cilvēki, kas dodas ciemos pie citiem pieaugušiem, cienījamiem cilvēkiem. Iepriekš saskaņojot.
— Piemēram, ar kartupeļiem? — Jānis neveikli iesmējās.
Viņi paskatījās viens uz otru un iesmējās. Sākumā klusi, tad arvien skaļāk. Tas bija noguris, bet patiess, attīrošs smiekls, kas aizskaloja pēdējo dienu spriedzi.
— Nē, — caur smiekliem izelpoja Sofija. — Ar kartupeļiem mums, šķiet, viss kārtībā līdz nākamajai ražai.
Klusums dzīvoklī vairs nebija nomācošs, bet mierpilns, piepildīts ar jaunā sākuma solījumu. Aiz loga, klāta ar sarmu, lēni dejoja sniegpārslas — katra unikāla un trausla kā saprašanās starp diviem tuviem cilvēkiem. Viņi zināja, ka priekšā vēl būs daudz grūtu sarunu. Bet pirmo reizi pēc ilga laika viņi stāvēja plecu pie pleca, gatavi sargāt savu kopīgo pavardu, savu mazo pasauli, kurā vissvarīgākās vērtības ir nevis simboli kā kartupeļi, bet kluss “paldies”, laikā sniegta palīdzība un smiekli, kas dzimst ne par kādu, bet kopā ar kādu.
Un šie smiekli — tīri un viegli kā pirmais sniegs — kusa naktī, dodot vietu cerībai. Cerībai, ka nākamo gadu viņi sagaidīs patiesi kopā — ne tikai zem vienas jumta, bet vienotā dvēseles plūsmā, kur katrs dzird un ciena otru. Un šis solījums bija pats dārgākais dāvinājums, ko viņi varēja viens otram sniegt zem mirdzošajām Jaungada zvaigznēm.
