— Alita, es tev izsaku priekšlikumu. Dzīvosim kopā. — Pētera balss skanēja tik ikdienišķi, it kā viņš būtu piedāvājis viņai aiziet pēc maizes
Viņi sēdēja uz sava iemīļotā soliņa pie kāpņutelpas. Viņš — vecā, bet tīrā sporta jakā, viņa — ērtā, siltā jakā. Divdesmit gadus viņi tā sēdēja, pļāpāja par laiku, par cenām. Pēdējos gados — arī par mazbērniem. Un te nu bija — priekšlikums. Alita apjuka. Viņai — sešdesmit, viņam — sešdesmit četri. Kāda vēl precēšanās? Viņa uzmanīgi paskatījās uz viņu, it kā redzētu pirmo reizi. Nē, šķiet, tas pats Pēteris. Kaimiņš. Nedaudz salīcis, ar mūžīgi norūpējušos sejas izteiksmi. Viņas Pēteris. Nu, ne gluži viņas, protams. Vienkārši kaimiņš Pēteris.
Es uzgāju šo stāstu vienā forumā. Un tas mani aizķēra. Ne jau ar drāmu vai kaisli. Bet ar savu dzīves patiesumu. Sieviete vārdā Alita jautāja padomu: “Ko man darīt?” Un zem šī vienkāršā jautājuma atklājās vesela sāga par divdesmit gadu kaimiņattiecībām. Viņi patiešām pazina viens otru veselu mūžību. Viņu dzīvokļi bija vienā mājā. Gan Alitas vīrs, gan Pētera bijusī sieva reiz kopā veda pastaigā suņus. Satikās pagalmā, sasveicinājās.
Tad dzīve ieviesa savas korekcijas. Alitas vīra vairs nebija. Bet Pētera sieva aizgāja. Skaļi, pie kāda “jaunāka un bagātāka”. Un te viņi palika — divi vientuļnieki. Un tad piektdienu vakaros vientuļajiem iedzīvotājiem parādījās jauna tradīcija — kaimiņu vakara sēdēšana. Sanāca trijatā vai četratā, dzēra tēju ar pīrāgu, apsprieda dārza darbus un iepirkšanos. Viss bija vienkārši, saprotami un sirsnīgi.
Un, lūk, pēc pāris šādas dzīves gadiem, Pēteris viņai izsaka priekšlikumu.
“Es biju patiesi izbrīnīta,” rakstīja Alita. “Daļa manis, tā, kas baidās no vientulības, čukstēja: ‘Piekrīti. Būs ar ko vakarā filmu paskatīties.’ Bet cita daļa — tā, kas atbild par veselo saprātu un teica: ‘Ko tu dari?!’”
Un viņa atteica. Pieklājīgi, maigi. Teica, ka nav gatava. Ka viņai arī tāpat ir labi. Protams, viņš apvainojās. Uzpūtās kā bērns. Bet viņa atnāca mājās un apsēdās rakstīt forumā, cenšoties saprast, kāpēc viņas “veselais saprāts” tā sacēlies. Un izrādījās, ka tam bija trīs iemesli. Dzelžaini.
Iemesls pirmais: Tukšo kabatu un gaisa piļu stratēģis
Pēteris bija plānu cilvēks. Lielu, Napoleona vērienu plānu. Divdesmit gadu laikā Alita bija saklausījusies veselu bibliotēku ar viņa idejām.
— Redzēsi, mēs nopirksim zemes gabalu pie upes, — viņš teica pirms kādiem piecpadsmit gadiem. — Uzcelšu tur māju. Būs pirts, dārzs. Uzaicināsim jūs uz šašliku. Viņš tik spilgti aprakstīja šo māju — līdz pat aizkaru krāsai verandā —, ka Alita to gandrīz redzēja dzīvē. Pagāja gadi. Ne zemes, ne mājas, ne šašliku. Ne sievas.
— Man ir biznesa ideja, — viņš stāstīja pirms kādiem desmit gadiem. — Audzēšu paipalas. Ekoloģisks produkts. Mēs kļūsim bagāti.
Viņš rādīja viņai aprēķinus uz salvetes, stāstīja par paipalu olu labumu. Alita klausījās un māja ar galvu. Paipalas tā arī neparādījās.
Un tā bija visā. Viņš grasījās taisīt remontu, braukt kruīzā, iemācīties angļu valodu, rakstīt memuārus. Viņš bija pirmais soļa ģēnijs, plānošanas meistars.
Bet starp “plānoju” un “daru” viņam gulēja dzīves garumā plata aiza. Alita bija nogurusi no šīm gaisa pilīm. Viņa saprata, ka, ja pateiks “jā”, visu atlikušo dzīvi klausīsies par brīnišķīgo nākotni, sēžot noplukušā dzīvoklī.
Lasi vēl: Vilku bars nostājās uz sliedēm un bloķēja vilciena ceļu, izrādījās viņi tikai aizsargāja
Iemesls otrais: Noslēpumainais melnais caurums kabatā
Pēterim nekad nebija naudas. Vienkārši fakts. Viņš nelietoja grādīgos, nebija netikumu. Visu mūžu strādāja rūpnīcā, saņēma normālu pensiju. Bet naudas viņam nebija. Pāris reizes viņš aizņēmās no viņas. Nedaudz — pa drusciņai “līdz pensijai”. Atdeva vienmēr laikā, te nebija, pie kā piesieties. Bet fakts viņu mulsināja. Kur pazūd nauda?
Viņai vientuļniecei ar vienu pensiju, pietika gan dzīvei, gan nelielām dāvanām mazbērniem. Bet viņam — ne. Viņa neviļus sāka minēt. Varbūt palīdz bijušajai sievai? Vai arī pieaugušais dēls uzsēdies uz kakla? Dēlam taču jau sava ģimene, pats pelna. Vai tiešām nevar iztikt bez tēva palīdzības? Šīs domas bija nepatīkamas. Tās radīja priekšstatu ne tikai par naudu, bet par bezatbildīgu, vājas gribas cilvēku. Vīrietis, kurš 64 gadu vecumā nespēj savilkt galus kopā, viņā radīja nevis līdzjūtību, bet trauksmi.
Iemesls trešais: Acu liecinieces stāsts
Visnopietnāko argumentu viņai iedeva pati dzīve. Gadu pēc tam, kad Pēteri pameta sieva, Alita nejauši satika viņu pie veikala. Sāka runāties. Un bijusī sieva — sieviete ne slikta, tikai ļoti nogurusi — pēkšņi atklājās.
— Tu pat iedomāties nevari kāds viņš ir mājās, — viņa teica, nervozi knibinot somas rokturi. — Tas ir traki. Viņš burkšķ no rīta līdz vakaram. Sāls stāv nepareizā vietā, krūze ne tā nomazgāta, gaisma koridorā deg minūti par ilgu. Viņš skaita katru centu. Es pērku vistu, bet viņš to nosver uz virtuves svariem, lai pārbaudītu, vai mani veikalā nav apmānījuši. Es aizbēgu no viņa ne pie cita vīrieša. Es aizbēgu no šīs sīkumainības, no šīs kontroles. Es vienkārši gribēju būt brīva.
Šī saruna Alitai bija kā auksta duša. Viena lieta — jauks, mazliet savāds kaimiņš. Cita — sīkumains, burkšķošs mājas vīrs. Attēls, teiksim atklāti, ne sevišķi priecīgs. Un ar visu šo zināšanu bagāžu viņa devās uz forumu. Vai es darīju pareizi, ka atteicu? Varbūt es zaudēju pēdējo iespēju nepalikt vienai?
Lasi vēl: Viņas vīrs devās makšķerēt, bet Jana devās apciemot draudzeni, tikai tur viņu gaidīja “pārsteigums”
Forums, kā jau ierasts, sadalījās. Vieni teica:
“Bēdz un neskaties atpakaļ! Tas nav vīrietis, tas ir staigājoša problēma.”
Citi nopūtās: “Jūsu vecumā vairs neizvēlas. Vajadzēja piekrist — vismaz kāda kompānija.” Bet bija arī trešā nometne — “skeptiķi optimisti”.
“Vai jūs neesat domājusi, ka bijusī sieva viņu vienkārši apmeloja?” — rakstīja kāda dāma. — “No greizsirdības vai spīta. Apmeloja labu cilvēku. Kāpēc uzreiz atteikt? Var taču vienkārši pamēģināt. Jūs jau dzīvojat blakus — ideāli. Var satikties vakaros, skatīties filmas, pastaigāties. Nav taču obligāti iet uz dzimtsarakstu nodaļu.”
Šis komentārs lika Alitai aizdomāties. Bet varbūt tiešām? Varbūt viņa pārāk kategoriska. Viņa klusēja dažas dienas. Un tad uzrakstīja pēdējo ziņu.
— Varbūt jums ir taisnība par bijušo sievu. Varbūt tiešām viņa sagrozīja. Bet kur likt to faktu, ka Pēterim pastāvīgi nav naudas? Un zināt, ko vēl atcerējos. Viņš taču jau vairākas reizes, it kā jokojot, bija prasījis mani uz pusdienām.
— Alita, kas tev šodien garšīgs? No tevis tik jauki zupa smaržo. Sākumā es nepievērsu uzmanību. Bet tagad saprotu. Viņš nemeklēja sievu. Viņš meklēja, kur varēs ieturēt maltīti. Tā ka nē. Paldies. Es labāk viena ēdīšu savu zupu. Citādi sākumā viņš mani pie plīts pieliks, un turpat jau arī līdz veļai un gludināšanai nebūs tālu.
Ko jūs sakāt? Izskatās pēc tā, ka vīrietis meklēja “kalponi”? 🧐
