Alita nejauši satika viņu pie veikala. Sāka runāties. Un bijusī sieva — sieviete ne slikta, tikai ļoti nogurusi — pēkšņi atklājās.
— Tu pat iedomāties nevari kāds viņš ir mājās, — viņa teica, nervozi knibinot somas rokturi. — Tas ir traki. Viņš burkšķ no rīta līdz vakaram. Sāls stāv nepareizā vietā, krūze ne tā nomazgāta, gaisma koridorā deg minūti par ilgu. Viņš skaita katru centu. Es pērku vistu, bet viņš to nosver uz virtuves svariem, lai pārbaudītu, vai mani veikalā nav apmānījuši. Es aizbēgu no viņa ne pie cita vīrieša. Es aizbēgu no šīs sīkumainības, no šīs kontroles. Es vienkārši gribēju būt brīva.
Šī saruna Alitai bija kā auksta duša. Viena lieta — jauks, mazliet savāds kaimiņš. Cita — sīkumains, burkšķošs mājas vīrs. Attēls, teiksim atklāti, ne sevišķi priecīgs. Un ar visu šo zināšanu bagāžu viņa devās uz forumu. Vai es darīju pareizi, ka atteicu? Varbūt es zaudēju pēdējo iespēju nepalikt vienai?
Lasi vēl: Viņas vīrs devās makšķerēt, bet Jana devās apciemot draudzeni, tikai tur viņu gaidīja “pārsteigums”
Forums, kā jau ierasts, sadalījās. Vieni teica:
“Bēdz un neskaties atpakaļ! Tas nav vīrietis, tas ir staigājoša problēma.”
Citi nopūtās: “Jūsu vecumā vairs neizvēlas. Vajadzēja piekrist — vismaz kāda kompānija.” Bet bija arī trešā nometne — “skeptiķi optimisti”.
“Vai jūs neesat domājusi, ka bijusī sieva viņu vienkārši apmeloja?” — rakstīja kāda dāma. — “No greizsirdības vai spīta. Apmeloja labu cilvēku. Kāpēc uzreiz atteikt? Var taču vienkārši pamēģināt. Jūs jau dzīvojat blakus — ideāli. Var satikties vakaros, skatīties filmas, pastaigāties. Nav taču obligāti iet uz dzimtsarakstu nodaļu.”
Šis komentārs lika Alitai aizdomāties. Bet varbūt tiešām? Varbūt viņa pārāk kategoriska. Viņa klusēja dažas dienas. Un tad uzrakstīja pēdējo ziņu.
— Varbūt jums ir taisnība par bijušo sievu. Varbūt tiešām viņa sagrozīja. Bet kur likt to faktu, ka Pēterim pastāvīgi nav naudas? Un zināt, ko vēl atcerējos. Viņš taču jau vairākas reizes, it kā jokojot, bija prasījis mani uz pusdienām.
— Alita, kas tev šodien garšīgs? No tevis tik jauki zupa smaržo. Sākumā es nepievērsu uzmanību. Bet tagad saprotu. Viņš nemeklēja sievu. Viņš meklēja, kur varēs ieturēt maltīti. Tā ka nē. Paldies. Es labāk viena ēdīšu savu zupu. Citādi sākumā viņš mani pie plīts pieliks, un turpat jau arī līdz veļai un gludināšanai nebūs tālu.
Ko jūs sakāt? Izskatās pēc tā, ka vīrietis meklēja “kalponi”? 🧐
