Lauku dzīve nav tikai par darbiem. Tie ir arī svētki katrā brīdī – kafijas rīts uz terases, saules stari rotaļājas ar lapām, un mākoņi debesīs pārvēršas stāstos. Kad ģimene šurp pārcēlās, viņi dzīvoja teltī, jo nekā cita nebija. “Mēs dzīvojām teltī. Es iegādājos speciāli tādu, kurai nelīst cauri ūdens, ievilku tur iekšā Ūdri un Bārtu. Kurināju ugunskuru, mēs taisījām ēst,” – stāsta Ilona.
Ģimenes vasaras namiņš ir ar vecām, atjaunotām koka durvīm, kas ļoti spēcīgi saulainos rītos “atspoguļo” gaismu. Tibetas karodziņi plīvo piestiprināti pie pamales, vēja zvani džinkst kā orķestris un kafijas smaržas savijas ar ābeļu smaržām, kas aug turpat pie terases. Tā ir vieta, kur var aizmirst gan pilsētas steigu, gan rūpes un ļaut sirdij elpot.
Katrs namiņa stūris glabā kādu atmiņu no ceļojumiem – suvenīrus no tālām zemēm, mazas skulptūriņas un bildes, kas liek smaidīt. Katrs priekšmets te ir ar savu pagātni.
“Kalnāres” nav tikai vienkārši vieta. Te ir kalni un te ir āres – gan simboliski, gan reāli. Te ir darbs, dārza kopšana. Šeit ģimene mācās pacietību, prieku, radošumu. Šeit ir mājas, šeit ir brīvība un īstā dzīve, kas plūst kā upes straume – ne steidzīga, bet dziļa un piepildīta.
Pagaidām šis ir tikai vasaras nams, jo pati lauku māja ir ļoti, ļoti veca, un darba vēl ir ļoti daudz. Nesen tikai iztīrīti bēniņi un tas ir liels darbs paveikts. Ilona saka, ka ar dēlu Bārtu sapņo, ka nu jau kaut kad drīz varēs uz šo vietu pārcelties dzīvot arī ziemā, ne tikai to baudīt vasarā.
