Es atradu viņu saraksti brīdī, kad liku krāsnī ābolu kūku. Savu telefonu biju aizmirsusi darbā, bet vajadzēja uzlikt taimeri. Paķēru no galda viņa planšeti, atbloķēju — viņš nekad nebija mainījis paroli
Savukārt ekrānā — atvērts “Telegram”. Viņš pat nebija izgājis no lietotnes. Nebija papūlējies. Augšpusē — viņas vārds. Liena. Mana draudzene. Mana, velns parāvis, tuvā draudzene. Un pirmais, ko es ieraudzīju: “Mīļumiņ, es ilgojos. Kad viņa pārvāksies pie mātes?” (Es tiešām plānoju brīvdienās braukt pie viņas palīdzēt ar stādiem. Tātad viņi jau visu bija saplānojuši.) “Viņa” — tā esmu es. Rokas tā trīcēja, ka planšete gandrīz izslīdēja. Es apsēdos uz krēsla. Tad piecēlos. Tad atkal apsēdos.
(Mierīgi. Varbūt tas ir joks. Varbūt es nepareizi sapratu.) Es visu sapratu pareizi. Bet sāksim pēc kārtas. Mēs ar Daini nodzīvojām kopā septiņus gadus. Iepazināmies korporatīvajā pasākumā — banāli, vai ne? Viņš toreiz strādāja loģistikā, bet es — par grāmatvedi kaimiņu uzņēmumā. Garš, ar bedrītēm vaigos, smējās tā, ka gribējās smieties viņam līdzi. Kāzas bija pieticīgas. Divdesmit cilvēki, restorāniņš Pierīgā, mamma emociju jūrā. Viss kā visiem. Pirmie gadi — normāli. Ne ideāli, nē. Bet silti. Svētdienās viņš man nesa kafiju gultā. Es gludināju viņam kreklus un nesūdzējos.
Un tad parādījās Liena. Viņa iekārtojās Daiņa nodaļā. Jauniņā. Tieva, ruda, ar mūžam ieplestām acīm — it kā pasaule viņu nemitīgi pārsteigtu. Dainis viņu pieminēja vakariņu laikā. Tā starp citu, maisot zupu ar karoti.
— Mums darbā ir jauniņā. Liena. Tik jocīga.
— Aha, — es teicu.
Tas arī bija viss sarunas garums. Pēc mēneša viņš ierosināja uzaicināt viņu uz mūsu mājas šašliku.
— Viņa nesen pārvākusies, pilsētā nevienu nepazīst. Žēl cilvēka.
Es paraustīju plecus. Lai nāk. Man jau kas. (Man jau kas. Ha.) Liena atnāca ar dzēriena pudeli un torti. Smaidīja tā, ka gribējās pasmaidīt pretī. Stāstīja smieklīgus stāstus par savu kaķi. Slavēja manus salātus. Viņa man iepatikās. Tiešām iepatikās. Mēs apmainījāmies numuriem. Sākām sarakstīties. Sākumā sūtījām smieklīgos video, pēc tam — dzīvesstāstus. Viņa sūdzējās par vientulību, es devu padomus. Pēc pusgada es viņu uzskatīju par savu draudzeni. Pēc gada — par tuvu draudzeni. Viņa nāca pie mums katrās brīvdienās. Mēs trijatā skatījāmies kino, pasūtījām picu, spēlējām galda spēles.
— Cik jums ir foršs pāris, — Liena teica, uzmetot kājas uz dīvāna. — Man arī tādu vīrieti vajadzētu.
Dainis atjokoja. Es apmierināti pamāju. (Naivā. Dievs, kāda es biju naiva.) Pirmais zvans atskanēja manā dzimšanas dienā. Trīsdesmit četri gadi. Dainis man uzdāvināja auskarus — skaistus, sudraba, ar tirkīzu. Es nopriecājos. Sniedzos viņu apskaut. Un tad Liena pasniedza savu dāvanu. Mazu kārbiņu. Iekšā — rokassprādze. Arī sudraba. Arī ar tirkīzu.
Es iesmējos: — Jūs ko, kopā izvēlējāties?
Pauze. Īsa. Gandrīz nemanāma.
— Sakritība, — teica Dainis.
— Aha, iedomājies! — Liena iesmējās.
Es noticēju. Nu tiešām, vai tad nemēdz būt sakritības? (Vai arī tā bija viņu kopējā stulbuma izpausme? Bet varbūt viņas slepenā smiešanās — skatīties, kā es nēsāju rokassprādzi, ko viņi izvēlējās kopā?) Pēc tam sākās sīkumi. Daudz sīkumu. Dainis sāka kavēties darbā. Divreiz nedēļā, pēc tam trīs. “Projekts deg, pati saproti.” Liena sāka nākt retāk. “Kaut kā esmu nogurusi, davai nākamnedēļ.” Viņu grafiki aizdomīgi sakrita. Kad Dainis kavējās, Liena arī bija aizņemta. Kad viņš pārnāca agri, viņa pēkšņi atbrīvojās.
Bet es tam nepievērsu uzmanību. Negribēju likt bildi kopā. Ziniet, ir tā, ka prāts atsakās redzēt acīmredzamo. Jo, ja ieraudzīsi — viss sabruks. Bet tu tam neesi gatava. Reiz es iegriezos pie Daiņa darbā, lai paņemtu garāžas atslēgas. Uzbraucu stāvā, ieskatījos viņu birojā. Viņi stāvēja pie kafijas automāta. Tuvu viens otram. Ne tā, ka apskautos — nē. Bet attālums starp viņiem bija… ne darba attiecība. Viņa kaut ko teica, noliekusi galvu. Viņš klausījās ar tādu smaidu, kādu es nebiju redzējusi jau simts gadus.
Ar tādu smaidu viņš kādreiz klausījās manī. Es ieklepojos. Viņi atrāvās. Ne strauji, bet maigi, kā cilvēki, kuri pieraduši laicīgi atrauties.
— O, čau! — Liena pamāja ar roku. — Mēs te apspriežam, kā samesties Miķelsonam jubilejai.
— Aha, — teica Dainis un sāka meklēt kabatā atslēgas.
Visu ceļu mājup es tā spiedu stūri. (Izlikās. Noteikti izlikās.) Un tad bija tas vakars. Ar planšeti un ābolu kūku. Es lasīju viņu saraksti četrdesmit minūtes. Varbūt stundu — neatceros. Laiks apstājās. Tur bija viss. Fotogrāfijas. Balss ziņas. Plāni. “Davai ceturtdien, viņa ies uz jogu.” “Ilgojos pēc tevis.” “Kad tu viņai beidzot pateiksi?”.
Trīs gadi. Viņi bija kopā trīs gadus. Romāns sākās gandrīz uzreiz — viņa vēl nepaspēja kļūt par manu draudzeni, kad jau bija kļuvusi par viņa. Sanāk, ka visa mūsu tuvināšanās, visi tie meiteņu noslēpumi bija tikai aizsegs, lai viņai būtu ērtāk uzturēties mūsu mājās. Trīs gadus šī sieviete sēdēja uz mana dīvāna, ēda manu picu, skatījās man acīs — un skraidīja pie mana vīra. Bet es vēl devu viņai padomus, kā atrast vīrieti. Bet viņš jau bija atrasts. Mans.
Pats nesmukākais — viņa rakstīja viņam par mani. “Viņa šodien atkal sūdzējās, ka tu vēlu nāc. Es viņai pateicu, ka tu vienkārši daudz strādā. Nomierināju tavu sievu, novērtē to.” Nomierināja. Manu. Sievu. Mani šķebināja. Burtiski. Tikko paspēju līdz vannas istabai. Dainis pārnāca desmitos. Jautrs. No viņa jakas nesa pēc kaut kā salda, puķaina. Agrāk es nepievērsu uzmanību — Liena taču draudzene, mazums, kur viņi saskrējušies. Bet tagad šī smarža mani aplēja, it kā ar ledainu ūdeni. Gribējās sagrābt to jaku un iebāzt viņam sejā kopā ar viņa gaidāmo “piedod”.
— Kāpēc tu esi tik nopietna? — viņš jautāja, velkot nost apavus.
Es klusējot noliku planšeti uz naktss kapīša. Ar ekrānu uz augšu. Sarakste bija atvērta.
Viņš paskatījās. Pacēla acis. Atvēra muti.
— Tas nav tas, ko tu domā.
Klasika, vai ne? Tieši kā no mācību grāmatas.
— Un kas tas ir?
— Mēs vienkārši…
— Draudzējamies? — es gribēju teikt skaļi, bet sanāca čuksts. — Jūs vienkārši draudzējaties?
Viņš klusēja. Desmit sekundes. Divdesmit. Mūžību.
— Piedod, — viņš beidzot izspieda.
Ziniet, kas ir pats briesmīgākais? Man viņa kļuva žēl. Uz sekundi. Uz vienu sekundi man gribējās viņu apskaut un pateikt: “Nu labi, gadās.” Pēc tam tas pārgāja. Es piezvanīju Lienai tajā pašā naktī. Viens naktī, rokas ledainas, balss mierīga. No kaut kurienes uzradās tas miers, auksts kā flīzes zem kailām pēdām.
— Hallo? — miegaina balss.
— Lien. Es visu zinu.
Klusums. Šņākoņa. Tad:
— Ko tieši?
Nevis “Par ko tu?”, nevis “Ko tu ar to domā?”, bet “Ko tieši?”. Precizējošs jautājums. Lietišķs. It kā viņai būtu daudz noslēpumu un viņa gribētu saprast, kurš no tiem ir atklājies.
— Visu, Liena. Tieši tā.
Viņa teica, ka negribēja. Ka tā sanāca. Ka Dainis pats sāka. Ka viņai bijis vientuļi. Ka viņa simts reizes gribējusi man pastāstīt. Katrs vārds — kā bulta. Es nospiedu “beigt sarunu”. Rokas trīc. Galvā viena doma: vai tā ir draudzene. Draudzene. Nē. Trīs gadus dzēra tēju pie mana galda, manam vīram rakstīja “mīļumiņ”, bet man — “tu esi mana labākā”. Pilnīgs vāks, nevis draudzene.
Tālāk viss bija paredzami
Dainis savāca mantas divās dienās. Aizbrauca pie mātes. Pēc tam, kā es uzzināju, pārvācās pie Lienas. Pēc nedēļas. Pēc septiņām dienām viņš jau sildīja kājas viņas dīvānā. Bet varbūt arī agrāk. Varbūt tieši nākamajā dienā. Man rakstīja kopīgie paziņas: “Turies.” Man zvanīja vīramāte: “Pati vainīga, maz uzmanības veltīji.” Man rakstīja Liena: “Varam parunāt?”. Nē, Liena. Nevaram. Es paņēmu atvaļinājumu. Divas nedēļas gulēju uz dīvāna, ēdu mandarīnus un skatījos griestos. Griesti bija balti, ar plaisu stūrī. Es pētīju to plaisu, un man šķita, ka tā ir par mani.
Pats trakākais notika pēc mēneša…
Šķir nākamo lapu, lai lasītu tālāk
