Liena sociālajos tīklos ielika foto ar Daini. Paraksts: “Laimi nevajag gaidīt — tā ir jāpaņem.” Jāpaņem. No kāda. No draudzenes. No sievietes, kura tev lēja tēju, klausījās tavos stāstos un no sirds par tevi pārdzīvoja. Laimi vajag paņemt? Nu, paņēmi, malacis. Redzēsim, kādu dziesmu tu dziedāsi, kad viņš arī no tevis darbā “izkavēsies”. Tādi nemainās, Lieniņ. Viņi vienkārši nomaina bļodiņu.
Es nobloķēju viņus abus. Izdzēsu visas fotogrāfijas. Eju ar līkumu mūsu mīļākajām kafejnīcām. Negribu nejauši uzskriet mūsu bijušās “draudzības” rēgiem vai, kas vēl sliktāk, ieraudzīt viņus tur divatā mūsu vietā. Bet ziniet, ko nav iespējams izdzēst? Sajūtu, ka tu esi nekas. Ka visi apkārt redzēja, bet tu — nē. Ka zīmes bija visur — vienādās dāvanās, saldajā puķu smaržā no viņa jakas, pārāk tuvajā attālumā pie kafijas automāta. Bet tu stāvēji ar atvērtām acīm un neko nepamanīji.
Pagājuši astoņi mēneši
Es nomainīju darbu. Nogriezu īsus matus. Pierakstījos pie speciālista — jā, apsēdos uz tā paša bēšā dīvāna un pusotru stundu stāstīju visu, kas bija sakrājies. Speciāliste pateica vienu lietu, kas mani pārvērta:
— Tu neesi vainīga pie tā, ka uzticējies. Vainīgi ir tie, kuri to izmantoja.
Vienkārši vārdi. Bet tie man bija vajadzīgi. Es nezinu, kas tagad notiek Dainim ar Lienu. Un negribu zināt. Runā, ka viņi esot sagājuši kopā. Runā, ka viņa jau esot greizsirdīga uz viņa kolēģēm. Nu, nu.
Ja jūs tagad lasāt šo un jums sirdī nav miera, ieklausieties sevī. Intuīcija nav paranoja. Sakritības ir vienkārši fakti, kurus mēs pārāk ilgi baidāmies atzīt par patiesību. Un frāze “mēs esam tikai draugi” gandrīz nekad nav par draudzību.
Nebaidieties atvērt planšeti. Baidieties nodzīvot visu mūžu, tā arī to neatvēruši.
Rakstiet komentāros — vai es esmu tāda viena, vai kādam arī “labākā draudzene” izrādījās ne tik laba?
