— Tu… tu esi vienkārši, man nav vārdu Elīna.
— Bet jūs — brīnišķīgi cilvēki, kuri iegrūda viņus taksometrā kluba dēļ, — es atcirtu. — Skrieniet, citādi galdiņš “aizies”.
Viņa atvēra muti, lai izlietu pār mani kārtējo indes devu, bet Viesturs jau vilka viņu aiz dārgā kažoka piedurknes.
— Kristīn, braucam. Nokavēsim.
Viņi ielēca savā apvidus auto, ierūcināja motoru un izrāvās no pagalma tā, ka no riteņu apakšas aizlidoja netīrs sniegs, gandrīz nošķiežot manu dūnu jaku. Es paliku viena. Sniega snigšanas klusumā. Lēnām izpūšot tvaika mākonīti, es atgriezos kāpņu telpā. Es uzkāpu savā stāvā, atvēru durvis ar atslēgu. Dzīvoklis mani sagaidīja ar to pašu mājīgo smaržu, kuru es tā baidījos pazaudēt. Es nometu dūnu jaku tieši uz grīdas un iegāju istabā.
Mana glāze joprojām stāvēja uz galdiņa. Burbulīši tajā bija gandrīz pazuduši, bet tā joprojām bija auksta. Es ieslīgu krēslā, paraujot zem sevis kājas. Garšīgi. Pulkstenis rādīja astoņpadsmit četrdesmit. Visa Jaunā gada glābšanas izrāde aizņēma mazāk par četrdesmit minūtēm. Es iedomājos, kas tagad notiek otrā pilsētas galā. Lūk, taksometrs piebrauc pie augstceltnes. Lūk, vadītājs zvana pie nama vārtiem.
Lūk, stingrā Ausma atver durvis un ierauga viņus. Vienus pašus. Ar maisiem. Bet pēc tam… pēc tam viņa paņems telefonu. Un piezvanīs Viesturam. Vai Kristīnei. Pašā jautrības karstumā klubā “Kristāls”. Es pasmaidīju. Vai tas bija par traku? Jā. Bet viņi paši teica: “Ģimenei ir jāpalīdz.” Lūk, es arī palīdzēju. Noorganizēju paaudžu tikšanos. Vecmāmiņa būs priecīga par mazbērniem, mazbērni saņems audzināšanu, bet vecāki… vecāki saņems neaizmirstamu mācību.
Es paņēmu telefonu un, sekundi padomājusi, ieslēdzu “Lidmašīnas režīmu”. Tad es piegāju pie atskaņotāja, uzliku Frenka Sinatras vinila plati un pagriezu skaļāk.
— Let it snow, let it snow, let it snow… — samtainais baritons piepildīja istabu, apklusinot visas aizejošā gada raizes. Es piegāju pie galda, ieliku sev milzīgu karoti salātu, dāsni uzziedu uz bagetes ikrus un aizvēru acis. Pie durvīm atskanēja zvans. Vai tiešām atgriezās? Vai tiešām sirdsapziņa pamodās? Vai arī taksists atveda viņus atpakaļ? Es uz pirkstgaliem, cenšoties nečīkstināt parketu, piegāju pie durvīm un paskatījos actiņā. Laukumiņā stāvēja kurjers dzeltenā jakā ar milzīgu puķu pušķi un kādu greznu kasti.
Es izpūtu elpu un atvēru durvis.
— Elīna Vārslavāne? — puisis pasmaidīja.
— Jā…
— Jums piegāde. Sveicu svētkos.
Es parakstījos un paņēmu ziedus. Balto rožu pušķī bija maza kartīte. Es to atvēru.
“Elīna! Piedod Es zinu, ka tu gribēji pabūt viena, bet es nevarēju neapsveikt. Tas tev no manis un tēta (viņš zvanīja no kuģa, slikti sakari). Mīlam tevi. Mamma. P.S. Ja Kristīne zvanīs un lūgs pieskatīt — dzen viņu ratā. Es viņai teicu, ka tu aizbrauci ārpus pilsētas, bet viņa, šķiet, neizticēja. Turi aizsardzību. Laimīgu Jauno gadu, meitiņ!”
Kastē bija manu mīļāko “makarūnu” kūciņu komplekts no pilsētas labākās konditorejas. Es iesmējos. Skaļi, no visas sirds. Mamma, pat atrazdamies simtiem kilometru attālumā, mēģināja mani piesegt ar “braucienu ārpus pilsētas”. Žēl, ka šī versija nenostrādāja, bet mana pašas improvizācija izrādījās kur kas efektīvāka.
Es atgriezos krēslā, paņēmu rozā kūciņu un nokodu gabaliņu. Tā kusa mutē. Kaut kur tur, trokšņainajā klubā, Kristīnes telefons tūlīt sāks plīst pušu no Ausmas zvaniem. Kaut kur tur, stingrajā dzīvoklī ar cietinātām salvetēm, Mārtiņš un Sanita mācās dzejoļus par eglīti vecmāmiņas uzraudzībā. Bet man — klusums. Un tā bija labākā dāvana, ko es varēju pasniegt pati sev. Es pacēlu glāzi un saskandināju ar savu laimīgo atspulgu tumšajā logā.
— Laimīgu Jauno gadu, Elīna. Tu to esi pelnījusi.
Priekšā bija visa nakts. Mana nakts. Un es precīzi zināju: neviens vairs neuzdrošināsies to sabojāt. Bet rīt… rīt es ieslēgšu telefonu un noklausīšos māsas balss ziņas. Tas būs atsevišķs izklaides veids. Bet tas būs rīt.
