Viss šķita gandrīz ideāli, līdz viena nejauši dzirdēta saruna vakariņu laikā lika man saprast tikai vienu.
Kad Andris piedāvāja mani iepazīstināt ar savu dēlu, es biju priecīga. Mēs tikāmies jau pusgadu, un viss bija nopietni. Iepazīšanās ar ģimeni šķita loģisks nākamais solis. Pusgads ir tas laiks, kad pirmā tauriņu deja vēderā sāk piekāpties vietu vēlmei pēc stabilitātes un dziļākas integrācijas otra cilvēka ikdienā.
Man ir četrdesmit seši gadi, Andrim – piecdesmit divi. Abi pieauguši cilvēki. Man ir meita, kurai ir divdesmit trīs gadi un kura dzīvo atsevišķi. Viņam ir dēls Artūrs, kuram ir divdesmit divi gadi un kurš vēl dzīvo pie tēva. Man šķita, ka šis “tukšās ligzdas” vai “pustukšās ligzdas” sindroms mūs abus vienos – mēs zinām, ko nozīmē būt vecākiem, un zinām, cik svarīgi ir atrast laiku sev.
— Viņš ir labs puisis, — Andris teica. — Gudrs, audzināts. Tu viņam patiksi.
Mēs vienojāmies par kopīgām vakariņām sestdienā. Andris gatavoja maltīti, es atnesu kūku. Es raizējos, jo gribēju atstāt labu iespaidu. Galu galā, ja ar viņu viss ir nopietni, Artūrs kļūs par daļu no manas dzīves. Tajā pēcpusdienā es trīsreiz pārģērbos, meklējot līdzsvaru starp “pārāk jaunu” un “pārāk lietišķu”. Beigās izvēlējos tumši zilu kleitu – drošu klasiku.
Bet viss sagāja greizi jau no pirmās minūtes…
Psiholoģiskais slazds: “Svešais” ģimenes sistēmā
Daudzi neaizdomājas, ka ģimene ir noslēgta sistēma. Ienākot tajā kā jaunai partnerei, tu neapzināti izjauc gadiem veidotu līdzsvaru. Artūra gadījumā, kurš dzīvoja tikai kopā ar tēvu, es biju nevis tēva laimes avots, bet gan drauds viņu ierastajai kārtībai, vīriešu solidaritātei un, iespējams, arī Artūra emocionālajai komforta zonai.
“Kā tā mana sieva neatļāva viņam ēst no tava ledusskapja” jautāja Ivars nesaprotot kas notiek
Tikšanās: kad tevi vērtē ar skatienu
Artūrs ienāca dzīvoklī tieši septiņos. Garš, sportisks un moderni ģērbies. Skaists puisis, taču viņa skatiens bija auksts. Viņš mani noskenēja no galvas līdz kājām. Es sajutos neērti, it kā būtu ieradusies uz darba interviju, kurai esmu par vecu.
— Artūr, iepazīsties, šī ir Irīna, — teica Andris. Es pasniedzu roku: — Ļoti patīkami. Artūrs manu roku paspieda vāji un bez smaidā: — Labvakar.
Tikai sauss un formāls “labvakar”. Mēs apsēdāmies pie galda. Andris mēģināja kliedēt saspringumu ar jokiem, es smaidīju un uzturēju sarunu. Artūrs klusēja, skatoties savā šķīvī, it kā tur būtu ierakstīta visa pasaules netaisnība.
— Artūr, Irīna strādā par juristi, — Andris mēģināja viņu iesaistīt. — Interesants darbs, vai ne? Artūrs tikai paraustīja plecus: — Laikam jau. Juridiskā pasaule laikam šķita pārāk garlaicīga viņa digitālajai paaudzei.
Mēģināju pati uzrunāt puisi: — Bet par ko tu mācies? — Par ekonomistu. — Interesanti. Plāno veidot savu biznesu? — Varbūt.
Vienzilbes atbildes. Nulles interese. Es redzēju, ka Andris saspringst. Viņa pierē parādījās rieva, ko es iepriekš nebiju pamanījusi. Viņš mēģināja labot situāciju, bet dēls bija kā mūris. Gaiss telpā kļuva tik biezs, ka to varētu griezt ar nazi.
Paaudžu plaisa: kā mūs redz divdesmitgadnieki?
Šajā brīdī es sapratu, ka divdesmit gadu vecumā četrdesmit seši gadi šķiet kā mūžības beigas. Viņiem mēs neesam sievietes ar sapņiem, vēlmēm un kaislībām. Mēs esam “tantes”, personāži no vēstures grāmatām. Viņiem ir grūti iztēloties, ka viņu vecākiem var būt romantiska dzīve, kas nav balstīta tikai uz kopīgu rēķinu apmaksu.
Pārdomu brīdis: kad izdzirdi skatienu no malas
Vakariņas beidzās. Andris aizgāja uz virtuvi novākt traukus, bet Artūrs pēc mirkļa sekoja viņam. Es paliku viesistabā, baudot tēju, līdz caur pusvirus durvīm izdzirdēju viņu sarunu. Tā nebija kliegšana, bet dēla balss tonī skanēja tāds kā neizpratnes pilns aizvainojums. Virtuvē šķindēja šķīvji, bet katrs vārds grieza asāk par stiklu.
— Tēt, es tiešām nesaprotu, — Artūrs klusi, bet stingri teica. — Vai tiešām nevarēji atrast kādu… jaunāku? Viņa taču ir pavisam cita paaudze, gandrīz kā mūsu radu tantes.
Es sastingstot noliku tējas tasi. Iekšā viss nodrebēja. Mana pārliecība, ko biju būvējusi gadiem pēc šķiršanās no pirmā vīra, sabruka pāris sekundēs.
— Artūr, nerunā tā, — Andris mēģināja viņu apklusināt. — Irīna ir pievilcīga, gudra sieviete. Mums ir labi kopā.
— Pievilcīga? — dēla balsī pavīdēja ironija. — Viņai ir 46 gadi, tēt. Viņa taču skatās uz tevi kā uz “drošu ostu”. Šajā vecumā cilvēki vairs nemeklē lielas jūtas. Viņi vienkārši meklē drošu aizmuguri un kādu, ar kuru kopā būtu vieglāk tikt galā ar sadzīvi.
Klusums, kas sekoja, bija smagāks par jebkuriem kliedzieniem. Es sapratu, ka Andris nezina, ko atbildēt. “Cita paaudze”, “rēķinu maksātājs” – šie vārdi likās kā auksts ūdens man sejā. Es jutos kā prece, kuras derīguma termiņš ir beidzies, bet kuru kāds mēģina pārdot ar atlaidi.
Es negaidīju sarunas turpinājumu. Man nebija spēka klausīties, kā Andris mēģina mani “aizstāvēt”, saucot par “gudru sievieti”, it kā tas būtu mierinājuma balvas apraksts. Klusi piecēlos, paņēmu savu somu un devos uz priekšnamu. Tajā brīdī visas manas cerības vienkārši izplēnēja. Es sajutu tikai dīvainu tukšumu un skaidrību, ka šajās mājās es vienmēr būšu “svešais elements”, kura klātbūtne tiek tolerēta, bet ne vēlama.
Sievietes pašcieņa pret “ērtu vecumdienu” mītu
Pastāv stereotips, ka sievietes pēc 40 meklē vīrieti kā “pensionēšanās plānu”. Sabiedrība mums bieži atsaka tiesības uz kaislību un mīlestību sevis dēļ. Artūra vārdi tikai atbalsoja šo indīgo priekšstatu. Bet es pati sev pelnu iztiku, man ir sava dzīve. Man nevajag tēva maciņu vai “drošu ostu” – man vajag cilvēku, kura acīs es esmu sieviete, nevis juridisks termins vai sadzīves partneris.
Aiziešana: kad saproti, ka viss ir beidzies
Andris iznāca no virtuves un ieraudzīja mani mētelī: — Ira, kur tu taisies? — Uz mājām. — Pagaidi, es tevi pavadīšu. — Nevajag.
Viņš saķēra manu roku, viņa plauksta bija silta, bet es jutu, kā viņa iekšējais satraukums vibrē caur ādu: — Piedod viņam. Viņš ir jauns un nesaprot. Es paskatījos viņam acīs, cenšoties nesākt raudāt: — Bet vai tu saproti? — Ko?
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
