To, ka tavs dēls mani nekad nepieņems. Agri vai vēlu tu izvēlēsies viņu. Jo viņš ir tavs dēls, tavas asinis. Bet es… es esmu tikai sieviete, kas ienākusi jūsu dzīvē no malas. Es nevēlos būt par iemeslu klusam karam jūsu virtuvē.
Andris klusēja. Viņa skatiens aizslīdēja garām manam plecam uz virtuves pusi. Es sapratu – viņš zina, ka man ir taisnība. Viņš ir labs tēvs, un labi tēvi neupurē attiecības ar bērniem sievietes dēļ, kuru pazīst vien sešus mēnešus. Es aizgāju. Iekāpu mašīnā un tikai tad atļāvos dziļi izelpot un mirkli pasēdēt klusumā, pirms iedarbināt dzinēju.
Kas notika tālāk?
Andris zvanīja nākamajā dienā. Atvainojās, lūdza dot vēl vienu iespēju, solīja parunāt ar dēlu, sarīkot vēl vienu tikšanos neitrālā teritorijā. Es atteicu. Ne tāpēc, ka būtu dusmīga uz Andri. Bet tāpēc, ka es pazīstu dzīvi.
Es sapratu: pat ja Artūrs mēģinātu būt pieklājīgs, viņa attieksme nemainītos. Tas aukstais vērtējums bija dabisks, nevis samākslots. Viņš mani tikai pieņemtu tēva dēļ, bet mūsu starpā vienmēr valdītu neuzticība. Viņš turpinātu mani uzskatīt par svešinieci, kura meklē tikai ērtības un drošību. Arī Andris pastāvīgi izjustu šo spriedzi, cenšoties man pievērst uzmanību tā, lai neaizvainotu dēlu. Es nevēlos būt tas cilvēks, kura dēļ tēvam un dēlam zūd savstarpējā saskaņa. Mīlestība nedrīkst būt upuris, bet šajā gadījumā tā tāda būtu abās pusēs.
Dzīve turpinās: Jauna brīvības izjūta
Pēc šīs šķiršanās es jutos dīvaini atvieglota. Es atgriezos savā dzīvoklī, kur mani gaidīja miers. Mana meita mani atbalstīja, sakot: “Mammu, tu esi pelnījusi kādu, kura pasaule tevi gaida ar atplestām rokām.” Un viņai bija taisnība.
Ko es sapratu par attiecībām pēc 40:
Šī situācija man lika saprast ko ļoti svarīgu – veidojot attiecības ar vīrieti, kuram ir pieauguši bērni, tu ienāc visas ģimenes lokā. Ģimenes vēsture, aizvainojumi pret bijušajām sievām vai bailes no pārmaiņām – tas viss kļūst par tavu problēmu. Ja šī vide tevi nepieņem, pat visskaistākais sākums var kļūt par mokošu pārbaudījumu.
Ir svarīgi saprast – mums nav nevienam nekas jāpierāda. Mūsu gadi nav mīnuss, tā ir milzīga bagāža ar zināšanām par to, kas mēs esam. Ja kāds to redz tikai kā “vecumu” vai “aprēķinu”, tas vienkārši nav mūsu cilvēks.
Galu galā mēs nevaram atturēties arī no paaudžu atšķirībām. Tas, ko mēs savos gados saucam par dzīves briedumu un pieredzi, jauna cilvēka acīs var izskatīties pēc pavisam cita dzīves posma. Ar šo citādo skatījumu ir vienkārši jārēķinās. Es izvēlos būt viena, nevis būt par “ērtu mēbeli” kāda cita mājā, kur mani uzskata par svešinieci.
Kā jūs rīkotos šādā situācijā? Vai pieaugušu bērnu viedoklis var kļūt par iemeslu, lai pārtrauktu citādi labas attiecības? Vai mīlestībai ir jāuzvar viss, jeb tomēr miers ģimenē ir svarīgāks?
