Viss šķita gandrīz ideāli, līdz viena nejauši dzirdēta saruna vakariņu laikā lika man saprast tikai vienu.
Kad Andris piedāvāja mani iepazīstināt ar savu dēlu, es biju priecīga. Mēs tikāmies jau pusgadu, un viss bija nopietni. Iepazīšanās ar ģimeni šķita loģisks nākamais solis.
Man ir četrdesmit seši gadi, Andrim – piecdesmit divi. Abi pieauguši cilvēki. Man ir meita, kurai ir divdesmit trīs gadi un kura dzīvo atsevišķi. Viņam ir dēls Artūrs, kuram ir divdesmit divi gadi un kurš vēl dzīvo pie tēva.
— Viņš ir labs puisis, — Andris teica. — Gudrs, audzināts. Tu viņam patiksi.
Mēs vienojāmies par kopīgām vakariņām sestdienā. Andris gatavoja maltīti, es atnesu kūku. Es raizējos, jo gribēju atstāt labu iespaidu. Galu galā, ja ar viņu viss ir nopietni, Artūrs kļūs par daļu no manas dzīves.
Bet viss sagāja greizi jau no pirmās minūtes…
Tikšanās: kad tevi vērtē ar skatienu
Artūrs ienāca dzīvoklī tieši septiņos. Garš, sportisks un moderni ģērbies. Skaists puisis, taču viņa skatiens bija auksts. Viņš mani noskenēja no galvas līdz kājām. Es sajutos neērti.
— Artūr, iepazīsties, šī ir Irīna, — teica Andris. Es pasniedzu roku: — Ļoti patīkami. Artūrs manu roku paspieda vāji un bez smaidā: — Labvakar.
Tikai sauss un formāls “labvakar”. Mēs apsēdāmies pie galda. Andris mēģināja kliedēt saspringumu ar jokiem, es smaidīju un uzturēju sarunu. Artūrs klusēja, skatoties savā šķīvī.
— Artūr, Irīna strādā par juristi, — Andris mēģināja viņu iesaistīt. — Interesants darbs, vai ne? Artūrs tikai paraustīja plecus: — Laikam jau.
Mēģināju pati uzrunāt puisi: — Bet par ko tu mācies? — Par ekonomistu. — Interesanti. Plāno veidot savu biznesu? — Varbūt.
Vienzilbes atbildes. Nulles interese. Es redzēju, ka Andris saspringst. Viņš mēģināja labot situāciju, bet dēls bija kā mūris.
Pārdomu brīdis: kad izdzirdi skatienu no malas
Vakariņas beidzās. Andris aizgāja uz virtuvi novākt traukus, bet Artūrs pēc mirkļa sekoja viņam. Es paliku viesistabā, baudot tēju, līdz caur pusvirus durvīm izdzirdēju viņu sarunu. Tā nebija kliegšana, bet dēla balss tonī skanēja tāds kā neizpratnes pilns aizvainojums.
— Tēt, es tiešām nesaprotu, — Artūrs klusi, bet stingri teica. — Vai tiešām nevarēji atrast kādu… jaunāku? Viņa taču ir pavisam cita paaudze, gandrīz kā mūsu radu tantes.
Es sastingstot noliku tējas tasi. Iekšā viss nodrebēja.
— Artūr, nerunā tā, — Andris mēģināja viņu apklusināt. — Irīna ir pievilcīga, gudra sieviete. Mums ir labi kopā.
— Pievilcīga? — dēla balsī pavīdēja ironija. — Viņai ir 46 gadi, tēt. Viņa taču skatās uz tevi kā uz “drošu ostu”. Šajā vecumā cilvēki vairs nemeklē lielas jūtas. Viņi vienkārši meklē drošu aizmuguri un kādu, ar kuru kopā būtu vieglāk tikt galā ar sadzīvi.
Klusums, kas sekoja, bija smagāks par jebkuriem kliedzieniem. Es sapratu, ka Andris nezina, ko atbildēt. “Cita paaudze”, “rēķinu maksātājs” – šie vārdi likās kā auksts ūdens man sejā.
Es negaidīju sarunas turpinājumu. Klusi piecēlos, paņēmu savu somu un devos uz priekšnamu. Tajā brīdī visas manas cerības vienkārši izplēnēja. Es sajutu tikai dīvainu tukšumu un skaidrību, ka šajās mājās es vienmēr būšu “svešais elements”.
Aiziešana: kad saproti, ka viss ir beidzies
Andris iznāca no virtuves un ieraudzīja mani mētelī: — Ira, kur tu taisies? — Uz mājām. — Pagaidi, es tevi pavadīšu. — Nevajag.
Viņš saķēra manu roku: — Piedod viņam. Viņš ir jauns un nesaprot. Es paskatījos viņam acīs: — Bet vai tu saproti? — Ko? — To, ka tavs dēls mani nekad nepieņems. Agri vai vēlu tu izvēlēsies viņu. Jo viņš ir tavs dēls. Bet es… es esmu tikai sieviete.
Andris klusēja. Es sapratu – viņš zina, ka man ir taisnība. Es aizgāju. Iekāpu mašīnā un tikai tad atļāvos dziļi izelpot un mirkli pasēdēt klusumā.
Kas notika tālāk?
Andris zvanīja nākamajā dienā. Atvainojās, lūdza dot vēl vienu iespēju, solīja parunāt ar dēlu. Es atteicu.
Es sapratu: pat ja Artūrs mēģinātu būt pieklājīgs, viņa attieksme nemainītos. Viņš mani tikai pieņemtu tēva dēļ, bet mūsu starpā vienmēr valdītu neuzticība. Viņš turpinātu mani uzskatīt par svešinieci, kura meklē tikai ērtības un drošību. Arī Andris pastāvīgi izjustu šo spriedzi un mēģinātu izpatikt abām pusēm. Es nevēlos būt tas cilvēks, kura dēļ tēvam un dēlam zūd savstarpējā saskaņa.
Ko es sapratu par attiecībām pēc 40:
Šī situācija man lika saprast ko ļoti svarīgu – veidojot attiecības ar vīrieti, kuram ir pieauguši bērni, tu ienāc visas ģimenes lokā. Ja šī vide tevi nepieņem, pat visskaistākais sākums var kļūt par pārbaudījumu.
Galu galā mēs nevaram atturēties arī no paaudžu atšķirībām. Tas, ko mēs savos gados saucam par dzīves briedumu un pieredzi, jauna cilvēka acīs var izskatīties pēc pavisam cita dzīves posma. Ar šo citādo skatījumu ir vienkārši jārēķinās un nav jāmēģina nevienam nekas pierādīt.
