Mārītes atmiņas par kādu neparastu dzimšanas dienu tālajos deviņdesmitajos
Mēs devāmies ciemos uz jubileju pie mūsu labas paziņas Ineses. Tas notika pirms aptuveni divdesmit pieciem gadiem, tālajos deviņdesmitajos, taču mana atmiņa joprojām glabā katru šī vakara detaļu tik spilgti, it kā viss būtu norisinājies vakar. Ineses mājīgajā dzīvoklī bija sapulcējies kupls viesu pulks, valdīja čalas un smiekli, bet svētku galds burtiski lūza no paštaisītiem labumiem. Tur bija viss, ko vien sirds kāro: pufīgi kāpostu pīrādziņi, kas vēl smaržoja pēc krāsns, lielais sēņu pīrāgs ar zeltainu virskārtu, kurš burtiski kusa mutē, un dārzeņu plate, kurā glīti bija izkārtoti koši paprikas gabaliņi, sulīgi tomāti un kraukšķīgi lauku gurķi.
Kad pienāca laiks siltajam ēdienam, galdā tika celts aromātisks cepeškrāsnī cepts gaļas gabals ar kraukšķīgu garoziņu, pildīta līdaka, kūpoši jaunie kartupelīši ar svaigām dillēm, kas dāsni pārlieti ar zeltainu lauku sviestiņu, un, protams, mājas pagrabā gatavoti marinējumi un štovēti dārzeņi. Kāds viesis, vārdā Māris, kurš izcēlās ar savu nepacietību un visai tiešu, pat netaktisku runas veidu, pēkšņi pāršķēla telpas atmosfēru ar jautājumu: “Klau, bet kur tad ir kādi salātiņi ar majonēzi? Vai tiešām nav neviena paša?”
Inese, kurai vienmēr ir piemīt lieliska humora izjūta un spēja saglabāt mieru, tikai viegli pasmaidīja un mierīgi atbildēja: “Zini, Māri, mūsu ģimenē mēs tādus ēdienus īsti neēdam, un jo īpaši cenšamies izvairīties no majonēzes.” Šis viesa paziņojums un tonis lika man iekšēji nodrebēt. Es sajutu to neērto sajūtu, ko mēdz dēvēt par “spāņu kaunu” — man bija kauns šī cilvēka vietā. Galu galā uz galda bija tik daudz izmeklētu gardumu, un bija redzams, ka saimniece katru kumosu ir gatavojusi ar milzīgu mīlestību, pacietību un rūpēm.
Papildinājums par situācijas fonu
Jāpiebilst, ka Māris Inesei nemaz nebija pazīstams; viņu kā savu jauno draugu uz svinībām bija atvedusi kopīga paziņa Linda. Paši par sevi vārdi: “Klau, bet kur tad ir kādi salātiņi ar majonēzi?” nebūtu nekas briesmīgs, un normālos apstākļos neviens tam nepievērstu pastiprinātu uzmanību — jautājums kā jautājums. Tomēr Māris bija neiedomājami nepieklājīgs; viņš uzvedās tik pašpārliecināti un augstprātīgi, it kā visi klātesošie viņam būtu kaut ko parādā, un šo nepatīkamo enerģiju sajuta ikviens pie galda sēdošais.
Runājot par mani personīgi — majonēzes trūkums uz galda mani ne mazākajā mērā nesarūgtināja. Lai gan es pati savos svētkos labprāt gatavoju dažādus kārtainos salātus un rasolu, Ineses sagatavotā ēdienkarte pilnībā apmierināja manas garšas vēlmes. Viss bija tik meistarīgi pagatavots un sātīgs, ka jebkādi papildu salāti tajā brīdī šķistu vienkārši lieki.
Cita tikšanās un negaidīts pavērsiens
Pienāca diena, kad mēs ar vīru nolēmām uzaicināt Inesi ar viņas ģimeni ciemos pie mums. Paturot prātā iepriekšējo pieredzi un zinot, ka viņi izvairās no majonēzes, es ļoti rūpīgi pārdomāju cienastu. Es pagatavoju vairākus izcilus ēdienus, pilnībā izslēdzot šo mērci: krāsnī ceptu gaļu ar kartupelīšiem, aromātisku sēņu žuljēnu, sulīgu zivju pīrāgu, kā arī glīti sagrieztus dārzeņus bez jebkādām mērcēm un savus labākos mājas konservus.
Taču, lai cik ļoti es censtos pielāgoties viesiem, es tomēr nespēju pretoties kārdinājumam un pagatavoju divus tradicionālus salātus ar majonēzi, jo mana ģimene bez tiem svētkus nevar iedomāties.
Kad viesi ieradās un mēs visi sēdāmies pie svētku galda, man par lielu pārsteigumu, mūsu draugi Inese un viņas vīrs Jānis ar neviltotu apetīti sāka baudīt tieši tos majonēzes salātus! 😁 Dzīvē gadās arī tādi kuriozi. Jānis pat noteica, ka reizēm svētku reizēs var un pat vajag pagatavot šādus salātus, jo tie patiešām garšo lieliski. Mēs visi kopā sirsnīgi par to pasmējāmies — situācija izvērtās patiešām uzjautrinoša un mīļa.
Un, lai gan kopš tiem laikiem ir pagājuši jau daudzi gadi, mēs joprojām šo gadījumu atceramies ar siltu smaidu. Esmu pārliecināta, ka Inese, izlasot šo stāstu, arī pasmaidīs par mūsu kopīgajām atmiņām. Savukārt es vēlos viņai un viņas ģimenei nodot milzīgu, sirsnīgu sveicienu! Man ir patiesi žēl, ka dzīves ceļi viņus aizveduši tik tālu un mums pašlaik nav iespējas vienkārši piesēst pie viena galda un aprunāties. Bet es nezaudēju cerību, ka drīzumā mēs tomēr satiksimies!
Visu labu jums, dārgie lasītāji, un galvenais — esiet veseli!
