Pēc pāris mēnešiem mūsu durvju zvans atskanēja. Uz sliekšņa stāvēja vīrietis — neveikls kā jauns krēsls. “Vai te… Vijas skapis?” — viņš jautāja. Es izbrīnījos. “Janīna teica. Es — brālis. Es sen dzīvoju citā pilsētā. Bet gribu… ja drīkst…” Viņš nepabeidza.
Mēs piezvanījām Janīnai, viņa atnāca ātri, it kā būtu stāvējusi lejā, gaidot zvanu. Un viņi apskāvās — ar to pašu skaņu, kāda rodas, kad koks viegli pieguļ kokam.
Mēs trijatā sēdējām pie skapja kā pie krāsns. Vīrietis — viņu sauc Modris — turēja rokās to neaizmirstules brošu. “Tēvs to uzdāvināja mammai viņu labajā gadā,” viņš teica. “Viens gads bija labs. Bet pēc tam…” Viņš nerāja. Viņš vienkārši nosauca lietas tā, kā tās saucās toreiz.
Un pēkšņi klusi: “Es dažreiz joprojām turu.” Un parādīja plecu — ierastu saspringumu pie atslēgas kaula. Es to pārāk labi sapratu.
Mēs izņēmām vēstules. Modris lasīja mātes balsi. Janīna — savas bērnības zīmītes. Es — neko. Tajā vakarā es biju siena: turēju viņus ar muguru un domāju, ka varbūt tāpēc arī eksistē ozolkoka skapji — lai cilvēki pie tiem atcerētos ne tikai slikto, bet arī savu izturību. Vakara beigās Janīna teica: “Zini, man vairs negribas pārdot lietas. Es gribu pirkt sev. Savas. Gribu nopirkt koši dzeltenu galdautu. Lai mūsu mājā ir krāsa, aiz kuras nevar paslēpties.” Un mēs aizgājām uz veikalu, nopirkām galdautu, un viņa smējās rindā kā meitene.
Dzīve nekļuva par pasaku. Tā nekad nenotiek. Bet tā kļuva citādā veidā smaga — kā lāde ar grāmatām, ne kā maiss ar akmeņiem. Janīna sāka apmeklēt kursus, Modris reiz teica: “Es pirmo reizi guļu bez radio.” Bet es sāku rakstīt īsas vēstules — sev. Un likt tās pēdējā atvilktnē. Uz dažām aploksnēm — mazas bultiņas: “Atver, kad aizmirsīsi, ka proti.”
Dažreiz es domāju par to pirmo zīmīti — “Nerausti” — un saprotu to plašāk. Mūs visu dzīvi vai nu velk, vai attur. Mēs raujam sarunu ne īstajā brīdī, raujam cilvēku aiz piedurknes, kad viņam vajag nosēdēt savu klusumu. Mēs raujam sevi kā vecu galda lampu: “Nu, iedegies taču!” Bet dažreiz nevajag raustīt vispār. Vajag noņemt atvilktni, paskatīties dziļāk, sataustīt sīku cilpiņu un pavilkt gaisu ap to — tik maigi, lai mehānisms saprot: tu esi savējais.
Skapis stāv savā vietā, it kā būtu stāvējis vienmēr. Uz sāna plāna svītriņa — es reiz to aizskāru ar tējkannu; tā svītriņa izskatās kā balts diega pavediens tumšā audumā, un man tā patīk: pēdas nav jāslēpj, tās taču ir mūsu mājas karte. Uz augšējā plaukta kaķis guļ ar tādu seju, it kā dzirdētu, kā apakšā čaukst vēstules. Dažreiz man šķiet, ka skapī smaržo pēc lietus. Droši vien tas ir ozols, kas elpo ar pagātnes mežu. Es apsēžos blakus un saprotu: mājas, tāpat kā cilvēki, turas uz slepeniem mezgliņiem. Un, ja jums gadīsies kāda zīmīte ar vārdiem “nerausti”, tas var nebūt aizliegums, bet aicinājums uz saudzību. Neizrauj. Ieklausies. Palūdz palīdzību tiem, kas prot nest svaru kopā ar tevi.
Jaunajā gadā mēs ar Janīnu un Modri uz skapja nolikām mazu eglīti skārda bundžā. Ne jau skaistumam, bet kā zīmi: šī māja izturēja. Mēs izdzērām pa krūzei tējas, un es teicu — ne ļoti droši, bet godīgi: “Es priecājos, ka viņš ir pie mums.” Janīna pasmaidīja: “Bet es — ka es pie jums.” Modris pacēla savu krūzi:
“Par to, ka pirmajā atvilktnē dažreiz glabājas ne pogas, bet izeja.” Un mēs iesmējāmies. Bet skapis viegli čaukstēja, it kā piebērtu ugunī savas kārtīgās skaliņas.
Es zinu, ka kādreiz es aizbraukšu — uz nedēļu, divām, gadu — un atgriezīšos. Un atvēršu pirmo atvilktni. Un tur noteikti būs kaut kas tāds, kas liks teikt: “Uzmanīgi.” Varbūt tā būs lapiņa ar vārdu “gaidi”, varbūt — atslēdziņa no durvīm, kuras vēl neesmu pamanījusi savā ikdienā. Es neraustīšu. Es saukšu tos, kas blakus, un mēs pavilksim gaisu kopā — maigi, lai nepārvietotu no vietas to, kas tur mūsu māju. Un, ja paveiksies, zem dubultās apakšas būs vēl nedaudz no tā, kas dara cilvēkus dzīvus: vēstules čaukstoņa, vienkārša broša, muļķīga bērna zīmīte “es būšu drosmīga”. Un es atkal sapratīšu, ka mēs nopirkām ne skapi. Mēs paņēmām sev iespēju atvērt — ne vienai. Un es beidzot ieguvu ģimeni.
