– Es tevi jau mīlu, – viņš uzrakstīja. Piektais sarakstes mēnesis. Simtiem ziņu, desmitiem stundu sarunu. Ideāls vīrietis. Gudrs, uzmanīgs, ar humora izjūtu
Pēc mēneša es iekāpu vilcienā un nobraucu divsimt kilometru, lai viņu ieraudzītu. Bet trīs stundas pēc satikšanās uzzināju, ka viņš ir precējies. Sieva bija lauku mājā. Man ir četrdesmit četri gadi. Piecus gadus jau kā esmu viena. Vīrs aizgāja pie jaunas kolēģes — klasika. Dēlam toreiz bija sešpadsmit, tagad — divdesmit viens, dzīvo atsevišķi, mācās citā pilsētā. Es paliku viena. Pirmie gadi bija smagi. Pēc tam pieradu. Darbs, mājas, draudzenes. Normāla dzīve. Miermīlīga.
Bet dažreiz — īpaši vakaros — uznāca skumjas. Gribējās, lai kāds būtu blakus. Ne obligāti vīrs, ne obligāti kaut kas īpašs. Vienkārši — cilvēks. Kurš pajautās, kā pagāja diena. Ar kuru var paklusēt. Draudzene Inese reiz teica:
– Līga, reģistrējies iepazīšanās saitē. Tagad visi tā iepazīstas. Tas ir normāli.
Es atgaiņājos. Kādas iepazīšanās saites četrdesmit četru gadu vecumā? Tur taču ir tikai krāpnieki un precētie. Bet kādu vakaru — pagājušā gada novembrī — bija īpaši tukši. Lietus aiz loga, tukšs dzīvoklis, seriāls apnicis. Es izņēmu telefonu un reģistrējos. Tāpat vien, lai paskatītos. Māris uzrakstīja trešajā dienā.
“Labvakar! Izlasīju jūsu profilu — jūs esat interesants cilvēks. Vai drīkst iepazīties?”
Normāla ziņa. Ne “čau, skaistulīt”, ne fotogrāfija bez sejas. Vienkārši pieklājīgs sākums. Es iegāju viņa lapā. Četrdesmit astoņi gadi, celtnieks, dzīvo Rēzeknē — pāris simtu kilometru no manis. Fotogrāfijas: parasts vīrietis, patīkama seja, smaids. Nav skaistulis, bet simpātisks. Profilā rakstīts: “Šķīries, bērnu nav, meklēju nopietnas attiecības”. Atbildēju. Un sākās. Mēs sarakstījāmies katru dienu. No rīta — “Labrīt, kā gulēji?”. Vakarā — “Kā pagāja diena? Pastāsti”.
Viņš jautāja par manu darbu, par dēlu, par vaļaspriekiem. Stāstīja par savu dzīvi: darbs uz jumta, remonts dzīvoklī, grāmatas, filmas. Parastas lietas, bet interesanti. Pēc mēneša sākām sazvanīties. Balss viņam bija zema, mierīga. Runāja lēni, apdomājot vārdus. Man patika klausīties. Video zvani notika reti — viņš skaidroja, ka telefona kamera slikta, sakari nestabili. Es neuzstāju. Balss ir svarīgāka par attēlu. Pēc diviem mēnešiem es pieķēru sevi pie domas, ka gaidu viņa ziņas. Ka pārbaudu telefonu ik pēc piecām minūtēm. Ka smaidu, kad redzu viņa vārdu.
– Tu esi iemīlējusies, – teica Inese. – Cilvēkā no interneta.
– Neesmu iemīlējusies. Vienkārši… ir interesanti sazināties.
– Aha. Un seja tev staro, kad telefons nopīkst.
Es nediskutēju. Varbūt arī biju iemīlējusies. Nedaudz. Līdz ceturtajam mēnesim mēs runājām par visu. Par pagātni, par bailēm, par sapņiem. Viņš pastāstīja par savu šķiršanos — sieva aizgāja pirms pieciem gadiem, bērnu nebija, izšķīrās mierīgi. Es pastāstīju par savējo — ne tik mierīgi, bet tas ir pagātnē.
– Gribu tevi redzēt, – viņš uzrakstīja februārī.
– Divsimt kilometru, – es atgādināju.
– Un kas par to? Vilciens brauc nepilnas divas stundas. Atbrauc.
Es šaubījos. Braukt pie vīrieša, kuru esmu redzējusi tikai fotogrāfijās? Tas skanēja neprātīgi.
– Vai arī es atbraukšu pie tevis, – viņš piebilda.
– Labāk es. Apskatīšu tavu pilsētu.
Mēs vienojāmies par maiju. Garās brīvdienas, četras dienas. Es rezervēju viesnīcu — katram gadījumam, lai gan viņš piedāvāja apmesties pie sevis.
– Vispirms iepazīsimies klātienē, – es paskaidroju. – Pēc tam redzēs.
– Saprātīgi, – viņš piekrita. – Tu esi gudra sieviete, Līga.
Gudra. Aha. Aprīlī Inese sarīkoja man nopratināšanu.
– Tu tiešām brauc?
– Tiešām.
– Pie veča no interneta? Uz citu pilsētu? Viena?
– Ines, man ir četrdesmit četri gadi. Es esmu pieaudzis cilvēks.
– Pieauguši cilvēki arī iekuļas nepatikšanās. Tu viņu pārbaudīji?
– Ko pārbaudīju?
– Nu… nezinu. Sociālos tīklus. Kopīgus paziņas.
– Mums nav kopīgu paziņu. Viņš ir no citas pilsētas.
– Tieši tā. Tu par viņu neko nezini. Tikai to, ko viņš pats ir stāstījis.
Es aizdomājos. Inesei bija taisnība — es zināju tikai viņa versiju. Fotogrāfijas, stāstus, balsi telefonā. Bet ja nu viņš visu ir izdomājis?
– Viņš ir normāls, – es teicu. – Es jūtu.
– Tu jūti. Labi. Bet viņa tālruņa numuru atsūti man. Un adresi. Un piezvani, kad aizbrauksi. Un kad brauksi prom. Un ik pēc trīs stundām.
– Ines!
– Es nopietni.
Pirmajā maijā es iekāpu vilcienā. Biļete maksāja nepilnus desmit eiro. Viesnīca — septiņdesmit eiro. Vēl taksometrs, ēdiens. Gandrīz divsimt eiro par visu braucienu. Braucu un uztraucos. Trīs stundas skatījos pa logu, pārlasīju mūsu saraksti, iztēlojos tikšanos. Kā viņš mani ieraudzīs. Kā es viņu ieraudzīšu. Ko mēs teiksim viens otram. Māris sagaidīja stacijā. Ar ziediem — trim rozēm, sarkanām.
Ieraudzīju viņu — un atpazinu. Tas pats, kas fotogrāfijās. Varbūt nedaudz vecāks. Bet smaids tas pats.
– Līga, – viņš teica un mani apskāva.
Normāli apskāva, neuzbāzīgi. Kā senu draugu.
– Sveiks, – es atbildēju.
Mēs gājām uz izeju. Viņš nesa manu somu, stāstīja par pilsētu, rādīja apskates objektus. Viss kā sarakstē — mierīgs, uzmanīgs, ar humoru. Es uzelpoju. Nav samelojis. Nav krāpnieks. Īsts. Vai vismaz tā man šķita. Pirmās stundas bija labas. Mēs pastaigājāmies pa centru. Izdzērām kafiju kafejnīcā. Apskatījām pilsētas dīķi. Runājām par visu — kā sarakstē, tikai klātienē. Viņš stāstīja par darbu, es — par savējo. Es pamanīju, ka viņš reti aiztiek telefonu. Gandrīz neskatās tajā.
– Tu nenovērsies uz zvaniem, – es teicu.
– Brīvdiena. Kurš gan zvanīs?
– Nu, draugi. Radinieki.
– Vecāki ir tālu. Draugi zina, ka esmu aizņemts.
Aizņemts. Ar mani. Patīkami. Pēc kafejnīcas viņš ierosināja:
– Vai gribi, parādīšu savu dzīvokli? Tu taču pēc tam tik un tā brauksi uz viesnīcu. Bet tā — redzēsi, kā es dzīvoju.
Es piekritu. Kāpēc ne? Normāls piedāvājums. Mēs aizbraucām pie viņa. Dzīvoklis bija parasts. Divistabu dzīvoklis tipveida mājā, trešajā stāvā. Tīrs, kārtīgs, nekā lieka. Es noāvu apavus priekšnamā, iegāju istabā. Paskatījos apkārt. Un te es sāku pamanīt. Čības pie durvīm — divi pāri. Vienas lielas, vīriešu. Otras — mazas, ar puķītēm. Uz plaukta istabā — fotogrāfija rāmītī. Viņš un sieviete. Apskāvušies, smaidīgi. Viņa baltā kleitā. Kāzu? Es piegāju tuvāk.
– Kas tas ir? – es pajautāju.
Māris parādījās no virtuves ar tasītēm.
– Ko?
– Fotoattēlā. Kas tas ir?
Viņš paskatījās uz plauktu. Sejas panti noraustījās — uz sekundi, gandrīz nemanāmi.
– Tas ir… vecs foto.
– Kāzu?
– Nu… jā.
– Tava bijusī sieva?
Viņš nolika tasītes uz galda.
– Līga…
– Vienkārši atbildi.
Pauze.
– Nē. Nav bijusī.
Pasaule apstājās.
– Ko?
– Viņa… mēs joprojām esam precējušies.
Es stāvēju istabas vidū. Svešā dzīvoklī. Divsimt kilometru no mājām. Un skatījos uz cilvēku, kuram rakstīju pusgadu.
– Tu esi precējies?
– Līga, paklausies…
– Pusgadu! Tu man rakstīji pusgadu! “Šķīries, meklēju nopietnas attiecības”. Tie bija meli?
Viņš paspēra soli manā virzienā.
– Ļauj paskaidrot.
– Skaidro.
Viņš apsēdās uz dīvāna. Saberzēja seju ar plaukstām.
– Jā, es esmu precējies. Formāli. Bet mēs… mēs sen vairs nedzīvojam kā vīrs un sieva. Guļam dažādās istabās. Vienkārši neesam izšķīrušies — slinkums kārtot dokumentus.
– Slinkums?
– Nu… dārgi. Dzīvoklis kopīgs. Jādala.
– Un kur viņa ir tagad?
– Laukos. Uz maija svētkiem aizbrauca.
Laukos. Sieva laukos, bet viņš atveda mani mājās. Es paskatījos uz plauktu. Uz kāzu foto. Uz čībām ar puķītēm.
– Tās ir viņas čības?
– Jā.
– Un viņas foto uz plaukta?
– Es nepaspēju novākt. Domāju, ka tu nepamanīsi.
Nepamanīšu. Viņš domāja — es nepamanīšu. Es paķēru somu no grīdas.
– Līga, pagaidi!
– Nē.
– Ļauj paskaidrot! Es tiešām gribu būt ar tevi.
– Kopā ar sievu kā piedevu?
– Es izšķiršos. Es apsolu. Vienkārši tam vajadzīgs laiks.
Es apstājos pie durvīm.
– Māri. Tu man meloji pusgadu. Simtiem ziņu. Stundas sarunu. “Šķīries, meklēju nopietnas attiecības”. Viss bija meli.
– Ne viss.
– Ar to pietiek.
Es atvēru durvis.
– Līga! Neej prom! Es tevi mīlu!
Es pagriezos.
– Tev uz rokas ir pēdas no laulības gredzena. Tu to noņēmi pirms tikšanās. Lai es nepamanītu.
Viņš mehāniski paskatījās uz roku. Uz zeltnesi. Uz balto ādas svītru, kas nebija paspējusi nosauļoties.
– Uz redzēšanos, Māri.
Durvis aizvērās. Es braucu uz viesnīcu taksometrā un nespēju apjēgt. Pusgadu. Pusgadu viņš meloja. Katru dienu. “Labrīt, kā gulēji?” — meloja. “Gribu tevi redzēt” — meloja. “Es tevi jau mīlu” — meloja. Un es ticēju. Katram vārdam. Viesnīcā piezvanīju Inesei.
– Līga? Tev viss kārtībā? Balss dīvaina.
– Viņš ir precējies.
Pauze.
– Ko?
– Māris ir precējies. Visu laiku bija precējies. Sieva laukos, bet viņš mani atveda mājās.
– Nē nu man nav ko teikt…
– Jā.
– Kur tu esi tagad?
– Viesnīcā. Aizgāju no viņa.
– Pareizi. Kad atpakaļ?
– Rīt no rīta. Negribu šeit palikt.
Inese paklusēja.
– Bet viņa sievai tu pateici?
– Nē.
– Kāpēc?
– Bet kāpēc? Tā ir viņu darīšana.
– Ines, viņa taču nezina. Viņa domā, ka viss ir kārtībā.
– No kurienes es zinu, ko viņa domā? Varbūt viņi katrs dzīvo savu dzīvi.
– Viņš taču teica — formāli precēti, dzīvo dažādās istabās. Varbūt melo arī to.
– Visticamāk, melo.
– Nu re! Sievai ir jāzina.
Es klusēju.
– Ines?
– Es negribu jaukties viņu ģimenē. Pietiek jau ar to, ka iemaisījos.
– Tu neiemaisījies. Viņš tevi apmānīja.
– Es pati atbraucu. Divsimt kilometru. Pati noticēju.
Inese nopūtās.
– Tā nav tava vaina.
– Zinu. Bet ziņot sievai — arī nav mana darīšana. Lai paši tiek galā.
Mēs vēl nedaudz parunājām. Pēc tam es apgūlos gulēt. Aizmigt neizdevās. Māris rakstīja visu nakti. “Līga, piedod. Es visu paskaidrošu.” “Es izšķiršos, apsolu. Tikai neej prom. Piezvani man. Lūdzu.” “Es tevi mīlu. Viss bija pa īstam.” Es neatbildēju. Lasīju un neatbildēju. No rīta viņš piezvanīja — es nepacēlu. Piezvanīja vēlreiz. Vēlreiz. Es nobloķēju viņa numuru. Stacijā nopirku biļeti uz tuvāko vilcienu. Atpakaļ — tās pašas divas stundas. Sēdēju pie loga, skatījos uz garām slīdošajām ainavām. Domāju.
Pusgadu. Simtiem ziņu. Desmitiem stundu sarunu. Ap divsimt eiro braucienam. Un viss — meli. Nē, ne viss. Sarunas bija īstas. Smiekli bija īsti. Tas, kā viņš klausījās — īsti. Tikai viens mazs fakts — viņš ir precējies — tika noklusēts. Mazs. Mājās kļuva vieglāk. Savs dzīvoklis, savas lietas, savs dīvāns. Inese atbrauca ar dzirkstošo un kūku. Mēs sēdējām virtuvē, viņa klausījās manu stāstu.
– Kāzu foto uz plaukta, – viņa atkārtoja. – Un viņš domāja, ka tu nepamanīsi?
– Acīmredzot, jā.
– Nelga.
– Nav nelda. Vienkārši… pieradis melot. Droši vien ne pirmo reizi.
– Tu domā, ka ir bijušas citas?
– Bet tu domā, ka nē?
Inese pašūpoja galvu.
– Sieva noteikti nezina.
– No kurienes tu to zini?
– Ja zinātu — būtu izšķīrusies. Vai sacēlusi vētru. Bet viņa laukos, gurķus stāda.
Es pasmaidīju. Skumji.
– Varbūt viņai ir labāk nezināt.
– Tu nopietni?
– Bet kas par to? Uzzinās — būs traki. Neuzzinās — dzīvos tālāk. Laimas ilūzija — arī ir laime.
Inese nolika glāzi.
– Līga. Ja tavs vīrs krāptu — vai tu gribētu zināt?
Es aizdomājos.
– Jā. Gribētu.
– Nu lūk.
– Bet toreiz man pateica kaimiņiene. Nejauši redzēja viņus kopā. Es nemeklēju šo informāciju — tā atnāca pati.
– Un ja nebūtu atnākusi?
– Nezinu.
Inese klusēja.
– Tu domā, man vajadzēja pateikt viņa sievai?
– Es nedomāju. Es jautāju — kā tu justos viņas vietā?
Bija tikai viena lieta, par kuru Līga tik ļoti šaubījās un nožēloja
Šķir nākamo lapu, lai lasītu tālāk
