Es neatbildēju. Māris rakstīja vēl nedēļu. No dažādiem numuriem — savējo es nobloķēju, viņš atrada citus. Ziņas nāca gūzmām. “Līga, es nopietni. Es esmu iesniedzis dokumentus šķiršanai. Sieva piekrita. Mēs dalām īpašumu. Dod man iespēju. Lūdzu.” Es neatbildēju. Klusējot bloķēju katru jauno numuru. Iesniedzis šķiršanos? Varbūt. Bet varbūt — kārtējie meli. Es vairs nevarēju atšķirt. Pēc nedēļas ziņas beidzās. Vai nu viņš padevās, vai nu beidzās numuri.
Es uzelpoju. Pagāja divi mēneši. Es atgriezos parastajā dzīvē. Darbs, mājas, draudzenes. Dēls atbrauca uz brīvdienām — izstāstīju viņam šo stāstu, kopā pasmējāmies.
– Mamm, nu tu dod, – viņš teica. – Aizbrauci pie veča no interneta.
– Es zinu, zinu. Trakā.
– Neesi traka. Romantiķe.
Romantiķe. Četrdesmit četru gadu vecumā. Varbūt tiešām. Inese dažreiz jautā:
– Nežēlo, ka nepateici sievai?
– Nezinu.
– Ja tas notiktu vēlreiz — vai tu pateiktu?
– Nezinu.
Un tā ir patiesība — nezinu. No vienas puses — sievai ir tiesības zināt. Viņas vīrs tā darās, meklē sievietes iepazīšanās saitēs, ved viņas uz mājām, kamēr viņa ir laukos. Tā ir viņas dzīve. Viņai ir jāzina. No otras — kas es tāda esmu? Sveša sieviete, kura ielīda svešā ģimenē. Lai arī nezināšanas dēļ — bet ielīdu. Un tagad vēl izlemšu, kas sievai jāzina un kas nē? Varbūt viņi paši tiks skaidrībā. Varbūt viņš tiešām iesniedza šķiršanos. Varbūt viņa jau visu ir uzzinājusi.
Bet varbūt — nē. Vakar iegāju tajā iepazīšanās saitē. Nezinu, kāpēc — vienkārši sagribējās. Māra profils bija pazudis. Izdzēsts vai nobloķēts — nezinu. Es pasēdēju, pašķirstīju anketas. Vīrieši vecumā no četrdesmit līdz piecdesmit. Smaidošas sejas. “Šķīries, meklēju nopietnas attiecības”. Kurš no viņiem melo? Aizvēru lietotni. Izdzēsu savu profilu. Pietiek.
Inese saka — esmu malacis, ka uzreiz aizgāju. Nesāku klausīties paskaidrojumus, neļāvu sevi pierunāt. Mana mamma saka — vajadzēja viņam visu pateikt acīs. Dēls saka — vajadzēja uzrakstīt sievai. Anonīmi. Vienkārši nosūtīt saraksti — lai pati tiek galā. Bet es — nezinu, vai rīkojos pareizi. Aizgāju — pareizi. Tas noteikti. Nepateicu sievai — lūk, par to neesmu pārliecināta.
Viņa ir kaut kur tur, pāris simtu kilometru attālumā. Dzīvo ar cilvēku, kurš meklē sievietes internetā. Ved viņas uz mājām. Melo pusgadu, ne mirkli nepamirkšķinot. Un nezina. Dažreiz domāju: a ja nu es būtu uzzinājusi agrāk? Ja nu Inese nebūtu nomierinājusies un būtu pārbaudījusi viņa sociālos tīklus? Ja nu es pati būtu pamanījusi brīdinājuma signālus?
To bija daudz. Reti video zvani — tāpēc, ka sieva mājās. “Brīvs tikai brīvdienās” — tāpēc, ka darba dienās ar sievu. Fotogrāfijas vienmēr uz ielas, nekad mājās — tāpēc, ka mājās ir viņas lietas. Es nepamanīju. Negribēju pamanīt. Gribēju ticēt ideālajam vīrietim no interneta. Viņš arī bija ideāls. Sarakstē. Vārdos. Solījumos. Bet dzīvē — precēts melis.
Tagad ir jūlijs. Aiz loga vasara. Es sēžu uz balkona ar tējas tasi. Viena. Ne vientuļa — viena. Tās ir dažādas lietas. Vientuļa — tas ir tad, kad iekšā ir tukšums. Bet man — nav tukšums. Ir darbs, ir dēls, ir draudzenes. Ir sava dzīve. Un ir jautājums, kas dažreiz uzpeld pirms miega: Vai es rīkojos pareizi, nepateikdama sievai?
Viņa dzīvo ar tādu vīrieti. Nezina. Varbūt būtu pateicīga, ja uzzinātu. Bet varbūt — apvainotu mani. “Tu līdi pie mana vīra. Tu sagrāvi manu ģimeni.” Nezinu. Divsimt kilometru. Seši mēneši. Divsimt eiro. Un viens jautājums bez atbildes.
Vajadzēja pateikt sievai? Vai pareizi, ka aizgāju klusējot?
