— Nē, tie nav joki, — es atbildēju, un tajā brīdī birojā iestājās kapa klusums. — Šeit ir viss pa dienām. Kas tika gatavots un cik maksāja sastāvdaļas. Apakšā ir kopsumma – 214,50 eiro. Vari pārskaitīt man caur bankas lietotni vai atdot skaidrā.
Arvis palika sarkans kā biete. Viņš sāka skatīties apkārt, redzot, ka kolēģi ir saspicējuši ausis.
— Sarmīt, tu nopietni? Tu piestādi rēķinu par ēdienu kolēģim? Es domāju, mēs esam draugi…
— Draugi, Arvi, neapēd otra lazanju desmit minūtēs, kamēr tas ir sapulcē. Draugi vismaz reizi pa reizei nopērk kafiju. Tu divu mēnešu laikā man neesi nopircis pat suliņu. Tu esi vienkārši ēdis uz mana rēķina.
— Tas ir tik sīkumaini! — viņš gandrīz iekliedzās. — Es tev katru dienu teicu komplimentus par tavu talantu!
— Komplimenti ir jauki, — es atteicu. — Bet veikalā par liellopa gaļu vai lasi ar komplimentiem norēķināties nevar. Tur prasa eiro.
Viņš dusmās nometa lapu uz galda un aizgāja, kaut ko nomurminot par “neizdevušos dienu”. Tajā dienā naudu es nesaņēmu.
Piedāvājums, no kura neiespējami atteikties
Pirmdienā Arvis atkal parādījās pie mana galda, bet šoreiz viņa sejas izteiksme bija pavisam cita. Viņš mēģināja izskatīties mīļš un saprotošs.
— Sarmīt, klausies, es laikam toreiz nedaudz pārsteidzos, — viņš iesāka mierīgā tonī. — Nevajadzēja tā reaģēt. Davai, aizmirstam to rēķinu. Es te padomāju… varbūt mēs varētu sestdien aiziet uz kādu jauku restorānu tepat klusajā centrā?
Pasēdēsim, es uzcienāšu. Tu esi skaista sieviete, es esmu brīvs vīrietis… kāpēc mums strīdēties par sīkumiem?
Es paskatījos viņam acīs un uzreiz sapratu viņa loģiku. Viņš gribēja “dzēst parādu” ar vienām vakariņām par 60 eiro un vēl pie reizes izskatīties pēc kavaliera.
— Arvi, restorāns ir lieliska ideja, — es teicu. — Bet sākumā pārskaiti tos 214 eiro. Un tikai pēc tam es izlemšu, vai vispār gribu ar tevi vakariņot.
Pēc stundas mans telefons novibrēja. Pārskaitījums bija ienācis. Precīza summa. Bez jebkāda teksta vai atvainošanās.
Kopš tās dienas Arvis ar mani vairs nerunā. Viņš demonstratīvi birojā vāra tās lētās ātri pagatavojamās nūdeles un visiem stāsta, cik es esmu “auksta un mantkārīga”. Daži kolēģi rausta plecus, bet daudzi klusi pieiet klāt un saka: “Pareizi izdarīji, viņš visur filiālēs tā ir darījis.”
Šī situācija man lika daudz domāt par robežām. Daudzi cilvēki pieklājību uztver kā vājumu. Bet patiesībā viss ir vienkārši – mans laiks, mana nauda un mans darbs ir mana vērtība. Un man nav pienākuma uzturēt pieaugušu vīrieti tikai tāpēc, ka esmu pieklājīga kolēģe.
Vai jums ir bijis līdzīgi? Kā jūs rīkotos šādā situācijā? Padalieties komentāros.
