Pašu uzbūvēta pirts man vienmēr bija šķitusi kā lielākais mērķis, kam vērts tērēt laiku un līdzekļus. Es nevēlējos parastu dārza dušu vai plastmasas mucu, bet gan kārtīgu guļbūvi, kas smaržo pēc sveķiem un kurā akmeņu siltums ieiet līdz pašiem kauliem.
Tādu vietu, kur pēc garas darba nedēļas var apsēsties uz terases, ietīties dvielī, lēni malkot tēju un vienkārši skatīties, kā saule pazūd aiz horizonta.
Mēs ar sievu šo ieceri īstenojām gandrīz trīs gadus, katru brīvo brīdi un lieko eiro ieguldot celtniecībā. Kad pēdējie darbi beidzot tika pabeigti, es biju pārliecināts, ka mūs gaida pilnīga idille un miers savā sētā.
Tomēr mierīgas laimes vietā sākās situācija, kurā mēs gandrīz zaudējām tiesības paši uz savu īpašumu, un pie vainas bija mūsu pašu tuvākie radinieki.
Būvēts visai dzīvei: investīcija, kas līdzinās privātmājai
Es jau no paša sākuma nolēmu, ka viss jādara pamatīgi, lai nekas nebūtu jāpārtaisa. Guļbūve no ziemas cirsmā gādātiem kokiem vien izmaksāja pamatīgu summu vēl pirms pāris gadiem, kad cenas nebija tā uzskrējušas debesīs.
Tagad, skatoties uz būvmateriālu cenrāžiem, es saprotu, ka šāda pirts šodien izmaksātu nelielas privātmājas vērtībā.
Pamatus lējām stingrus, ar pamatīgu armatūru, un jumtam izvēlējāmies izturīgus materiālus, bet pirts sirds, protams, ir krāsns. Es principā atteicos no lētajiem metāla variantiem, kas ātri izdeg un rada asu, dedzinošu tvaiku.
Pasūtīju čuguna kurtuvi ar slēgto akmeņu krātuvi, kas apšūta ar dabīgo akmeni. Viena pati krāsns kopā ar dūmvadu un uzstādīšanu mums izmaksāja tikpat, cik laba lietota automašīna, taču rezultāts bija tā vērts – tvaiks bija maigs un patīkams.
Miers, kas beidzās pārāk ātri: “Vai mēs varētu uz ātru roku noskaloties?”
Pirmie divi mēneši patiešām bija kā sapnī. Mēs ar sievu gājām pirtī divatā, eksperimentējām ar dažādām slotiņām un baudījām to klusumu, ko sniedz Pierīgas vakari. Taču ziņas par “brīnumaino pirti” pa radu telefonu izplatījās zibensātrumā.
Sākumā viss izskatījās pavisam nevainīgi, kad sievas brālēns pieteicās ciemos uz brīvdienu šašliku.
“O, jums pirts jau gatava? Vai mēs varētu uz ātru roku noskaloties pirms mājupceļa?” viņš jautāja starp citu. Nu kā tu atteiksi savējiem? Viņi iznāca apmierināti un sārtiem vaigiem, bet mums pirtī palika mērcētas slotu lapas un priekštelpā milzīgas ūdens peļķes.
Sieva toreiz tikai noteica, ka vienu reizi jau nekas traks nav, un klusi uzmazgāja grīdu.
Bet ar vienu reizi nekas nebeidzās. Jau nākamajā nedēļā piezvanīja tante un paziņoja, ka sestdienā viņi ar tēvoci un mazbērniem būs klāt un lai mēs pirtiņu jau laicīgi kurinām. Es sakodu zobus, bet paklausīju.
Tajā dienā es vairs nebiju mājas saimnieks, bet gan kurinātājs un apkalpotājs: stiepu malku, sekoju līdzi siltumam un pēc tam vācu gružus, kamēr radinieki uz terases malkoja alu un baudīja mūsu viesmīlību.
Kad personīgais īpašums pārvēršas par “publisko pirti”
Līdz vasaras vidum mūsu īpašums bija kļuvis par vietu, kur katru nedēļas nogali valdīja liela burzma. Brauca brāļi, māsīcas, krustvecāki un kaimiņu paziņas. Daži pat neuzskatīja par vajadzīgu piezvanīt iepriekš, vienkārši piebrauca pie vārtiem un sauca: “Mēs jau klāt, ver vārtus vaļā, slotiņas mums pašiem savas!” Šķita, ka kaunu un pieklājību viņi bija pazaudējuši kaut kur pa ceļam uz mūsu mājām.
Visnepatīkamākā bija tieši attieksme pret citu cilvēku darbu. Cilvēki izturējās tā, it kā tas viss būtu radies pats no sevis un nekas nemaksātu.
Es redzēju, kā pirts lēnām zaudē savu sākotnējo izskatu. Malka pazuda neticamā ātrumā, elektrības rēķini auga, par ūdens patēriņu pat nerunājot. Bet par uzkopšanu neviens pat neiedomājās – visi uzskatīja, ka tā ir saimnieku tiešā funkcija.
Situācija sasniedza kulmināciju augustā. Mēs ar sievu bijām ieplānojuši mierīgu, romantisku vakaru divatā. Es biju sagatavojis pirti, visu iztīrījis un sakārtojis. Taču tieši sešos vakarā pie vārtiem atskanēja signāls. Bija atbraukuši tāli radinieki no cita novada kopā ar saviem draugiem, kurus es redzēju pirmo reizi.
“Mēs domājām, ka jūs priecāsieties! Parādīsim viņiem jūsu pirti, citādi šie neticēja, ka tik labu var uzbūvēt.” Kopā seši cilvēki ar saviem dzērieniem, ēdienu un skaļu mūziku.
Tajā vakarā mēs ar sievu sēdējām mājā un klausījāmies svešu cilvēku smieklus savā pagalmā. Tad kļuva skaidrs: vai nu mēs šo īpašumu pārdodam, vai arī nekavējoties mainām visus spēles noteikumus.
Aukstais aprēķins un ziņa, kas izraisīja vētru
Pirms sākt strīdus, es apsēdos un paņēmu kalkulatoru. Es aprēķināju viena pirts vakara pašizmaksu: malka, elektrība, ūdens, dvieļu mazgāšana un mans personīgais laiks.
Cipars sanāca krietni lielāks, nekā es biju dodmājis. Sanāca, ka katru nedēļas nogali es radiniekiem dāvināju vairākus desmitus eiro, pretī saņemot tikai nekārtību un galvassāpes.
Nākamajā piektdienā, kad atkal atskanēja ierastais zvans no māsīcas, es biju sagatavojies. Es vairs neattaisnojos, bet mierīgi pateicu, ka no šī brīūra pirts mums ir par maksu.
Protams, otrā pusē iestājās klusums, kam sekoja neizpratne un pārmetumi par to, kā es tā varu pret “savējiem”.
Tajā pašā vakarā es izveidoju kopīgu WhatsApp grupu visiem “pirts mīļotājiem” un nosūtīju vienu ziņu, kas visu mainīja:
“Mīļie radi un draugi! Mēs ļoti cienām jūsu vēlmi pie mums atpūsties, taču pirts uzturēšana prasa lielus līdzekļus un spēku. Turpmāk pirts apmeklējums būs saskaņojams iepriekš un maksās 30 eiro par vakaru. Slotām un dvieļiem jābūt saviem, un pēc sevis viss ir jāsakopj. Ja uzkopšanu uzticēsiet man, tas būs papildus 10 eiro.”
Ziņa izraisīja īstu vētru. Mani sauca par “dzimtas kaunu”, pārmeta skopumu un to, ka esmu palicis neciešams. Es tikai mierīgi atbildēju, ka ikviens ir laipni aicināts palīdzēt apmaksāt rēķinus un gādāt malku, ja reiz viss ir tik vienkārši.
Atgūtais miers: kāpēc cena kļuva par labāko filtru
Ziniet, cik daudz cilvēku pieteicās uz pirti nākamajā mēnesī? Neviens. Tiklīdz pazuda vārds “bezmaksas”, visiem pēkšņi atradās citi darbi, salūza mašīnas vai vienkārši pazuda vēlme tvaicēties. Daži radinieki satiekoties vairs nesveicinājās, bet māsīca visiem stāstīja, ka es tēlojot lielo bagātnieku un aizmirsis savas saknes.
Bet es beidzot biju laimīgs. Pagājušajā sestdienā es nesteidzīgi iekūru pirti tikai mums abiem. Uzvārīju zāļu tēju, un mēs ar sievu sēdējām uz terases, klausoties, kā mežā šalc koki.
Neviena sveša trokšņa, nekādu netīru trauku kalnu vai skaļas mūzikas. Mēs beidzot atguvām to mieru, kura dēļ šo pirti vispār sākām būvēt.
Pēc pāris mēnešiem emocijas norima. Piezvanīja viens no brāļadēliem, kurš vienmēr bija šķitis saprātīgāks par pārējiem. Viņš jautāja, vai noteikumi vēl ir spēkā, jo viņi ar draugiem gribētu kārtīgi izpērties un viņiem neesot problēmu samaksāt par komfortu.
Viņi atbrauca, atveda savu malku, pēc sevis visu kārtīgi iztīrīja un pat pateicās par doto iespēju. Cena kļuva par dabisku filtru – tie, kuri mani necienīja, vienkārši atkrita kā rudenī nokaltušas lapas, bet tie, kuri saprot darba vērtību, pieņēma noteikumus.
Ko no tā varam mācīties par robežām?
Šī situācija man iemācīja ļoti svarīgu lietu par cilvēku attiecībām. Robežu nospraušana nenozīmē, ka tu esi kļuvis slikts vai mantkārīgs. Tā ir elementāra cieņa pret sevi un savu darbu. Cilvēki ļoti ātri pierod pie labām lietām, ja tās nāk bez piepūles, un sāk tās uztvert kā kaut ko pašsaprotamu.
Ja jūs jūtat, ka radinieki vai draugi sāk izmantot jūsu labvēlību, nebaidieties runāt atklāti. Īstie draugi un mīloši radinieki jūs sapratīs un atbalstīs, bet tie, kuriem bijāt vajadzīgi tikai kā bezmaksas resurss, paši pazudīs no jūsu dzīves.
Un, ticiet man, bez šādiem cilvēkiem blakus kļūst daudz vieglāk elpot. Savs miers un saskaņa ģimenē ir dārgāka par jebkuru viltus pieklājību.
Mums bija tieši tāpat ar lauku māju. Visi brauc, atpūšas, bet neviens pat malkas pagali neatved vai grīdu neizmazgā pēc sevis. Pareizi vien ir – savs īpašums ir jāaizstāv!