Ceturtajā dienā, kad rīta saules stari iespīdēja būdiņas logā, vilcene piecēlās kājās. Cietusī kāja vēl jutās, taču viņa jau spēja uz tās atsperties. Māte uzmanīgi paņēma zobos vienu vilcēnu un devās uz durvīm. Valdis atvēra durvis un atkāpās sāņus. Vilcene iznesa visus piecus mazuļus ārā, nolika zem krūma un atgriezās būdiņā. Viņa piegāja pie mežsarga un klusi iežēlojās — tāpat kā žēlojas suņi, izsakot pateicību.
— Lūdzu, meitenīt, — pasmaidīja Valdis. — Audzini savus bērnus.
Vilcene vēlreiz paskatījās viņam acīs, tad uzmanīgi paņēma vilcēnus un pazuda mežā. Mežsargs vēl ilgi stāvēja būdiņas slieksnī, ar skatienu pavadot attālinājušos dzīvniekus. Bija savāda sajūta — lepnuma un dziļas cieņas pret mežonīgās dabas gudrību sajaukums.
Pēc mēneša, veicot apgaitu rezervātā, Valdis pēkšņi sadzirdēja pazīstamu gaudošanu. Viņš apstājās un atbildēja — cik prata, atdarinot vilka balsi. Gaudošana atkārtojās, bet jau tuvāk, un no biezokņa parādījās pazīstama siluets.
Lasi vēl: Kas sievietei pēc 50 liek izskatīties koptai un jauneklīgai
Vilcene stāvēja meža malā, blakus viņai dauzījās pieci paaugušies vilcēni. Viņa mierīgi skatījās uz mežsargu, it kā iepazīstinot ar saviem bērniem. Viens no vilcēniem — visdrosmīgākais — pat spēra dažus soļus cilvēka virzienā, bet māte klusi ierūcās, un mazulis atgriezās.
— Malacis, — pamāja ar galvu Valdis. — Pareizi māci viņus būt piesardzīgiem. Vilcene pamāja ar asti — gandrīz kā suns — un aizveda ģimeni atpakaļ mežā.
Šis stāsts izplatījās pa visu apkārtni, kad Valdis to izstāstīja kolēģiem mežsargiem. Kāds neticēja, kāds grieza pirkstu pie deniņiem. Bet pats mežsargs zināja skaidri: tajā pavasara dienā viņš ne tikai izglāba sešu meža dzīvnieku dzīvības — viņš pieskārās lielajam dabas noslēpumam, kur nav robežas starp līdzjūtību un izdzīvošanu.
Es tikai tagad uzzināju, kāpēc mans vīrs katru dienu aptin savu bankas karti ar foliju
Lamatas rezervātā vairs neparādījās — Valdis sarīkoja regulāras apgaitas. Bet vilka ģimene vēl ilgi par sevi atgādināja — dažkārt mežsargs uz takām atrada mazas dāvanas: skaistus akmeņus, interesantus sakneņus, it kā meža zvēri atbildētu ar labu uz labu.
Daba prot būt pateicīga — tikai jāmāk to pamanīt. Bet vai jums ir nācies palīdzēt meža dzīvniekiem? Dalieties komentāros ar saviem stāstiem par sastapšanos ar meža iemītniekiem un cilvēka un dabas savstarpējo palīdzību!
