Kad pirmoreiz tika atvērtas Svētās Auroras iestādes durvis, pilsēta svinēja moderno veselības aprūpes jauninājumu. Iestādi gandrīz pilnībā finansēja viens cilvēks: Didzis Vītols.
Viņš bija – pašizveidojies miljardieris, kurš bija slavens ar saviem augstajiem standartiem un apsēstību ar efektivitāti. Neviens nezināja, ka Didzim bija kāda personīga baža — skaitļi un atskaites nekad neatklāja patiesību par to, kā pret cilvēkiem izturas tad, kad nav ieslēgtas kameras un viņus neuzrauga.
Tāpēc klusā pirmdienas rītā Didzis ieradās savā iestādē, tērpies nonēsātos zābakos, lētā keponā un pelēkā apkopēja uniformā. Viņa bārda bija nelīdzena, stāja nedaudz sakumpusi. Uz viņa identifikācijas kartes bija izdomāts vārds: “Māris – Uzklāšanas Serviss”. Par plānu zināja tikai viņa privātais advokāts un drošības dienesta vadītājs. Didzis vēlējās redzēt, kā viņa darbinieki izturas pret cilvēku, kuram nav ne varas, ne naudas, ne statusa.
Tiklīdz viņš iegāja iekšā, vide mainījās. Medmāsa reģistratūrā atraidīja viņu, kad viņš jautāja, kur glabājas tīrīšanas līdzekļi. “Ne šeit,” viņa norūca, pat nepaceldama acis. Koridorā jauns speciālists viņam uzskrēja virsū un nomurmināja: “Uzmanīgāk,” it kā Didzis būtu neredzams.
Nepatīkamā pieredze
Kamēr Didzis mazgāja grīdas netālu no neatliekamās palīdzības nodaļas, viņš pamanīja trauslu, gados vecu sievieti, kura knapi turējās kājās, un viņas infūzijas statīvs ļodzījās. Viņš steidzās palīgā, bet vecākā medmāsa asi pavēlēja viņam atkāpties. “Jums nemaksā par to, lai jūs pieskartos cilvēkiem šajā iestādē,” viņa auksti noteica. Sieviete gandrīz pakrita, bet kāds cits pacients palīdzēja viņai. Didzis savilka žokļus, taču neizteica ne vārda.
Jo dziļāk viņš iedziļinājās, jo sliktāk kļuva. Nodaļas vadītājs skaļi sūdzējās, ka apkopēji “vienmēr maisās pa kājām”. Kāds vīrietis jokojot minēja kolēģiem, ka sētniekus “varētu aizstāt ar robotiem”. Katru vārdu Didzis klusi iegaumēja.
Tad pienāca brīdis, kura dēļ viņam sāka trīcēt rokas. Uzgaidāmajā telpā viņš nejauši dzirdēja, kā divi administratori apspriež to, ka neapdrošināti cilvēki tiek speciāli aizturēti, lai “aizsargātu VIP personu grafikus”. Viens no viņiem spēra miskastes grozu Didža virzienā un teica: “Novāc to, vecais.”
Didzis noliecās, pacēla atkritumus un sajuta, kā viņā paceļas kaut kas svešs – nevis dusmas, bet gan dziļa vilšanās. Viņš bija uzbūvējis šo iestādi, lai glābtu cilvēkus, nevis šādi izteiktos par visiem bezpalīdzīgajiem.
Ierunājās skaļrunis
Kad skaļrunis pēkšņi paziņoja par kritiska cilvēka ierašanos, koridorā iestājās haoss. Speciāliste sauca pēc palīdzības, un Didzis instinktīvi devās uz priekšu, taču viņu tūlīt atgrūda malā. Tajā mirklī viņš saprata, ka pārbaudījums vēl nebūt nav beidzies un ka patiesība var būt vēl nepievilcīgāka, nekā viņš jebkad varētu iedomāties.
Neatliekamās palīdzības situācija ilga gandrīz stundu. Garām Didzim steidzās nestuves, kamēr speciālisti strīdējās par prioritātēm. Viņš uzmanīgi vēroja, atzīmējot, kurš uzņemas atbildību un kurš no tās izvairās. Visvairāk viņu satrieca nevis nekompetence, bet gan vienaldzība. Daži darbinieki bija vairāk noraizējušies par dokumentu kārtošanu un savstarpēju vainošanu, nekā par to, ka šim cilvēkam šobrīd smagi klājas.
Kad situācija bija stabilizējusies, Didzis turpināja savu kluso apskati. Vienā nodaļā viņš beidzot ieraudzīja iestādes citu pusi. Jauna specialiste, vārdā Elīna Kārkliņa, pateicās viņam par grīdas nomazgāšanu, lai bērni nepaslīdētu. Viņa patiesi pasmaidīja un pajautāja, kā viņu sauc. Kad viņš teica “Māris”, viņa to atcerējās. Vēlāk, kad bērns nometa rotaļlietu, Elīna nometās ceļos, lai palīdzētu, lai gan neviens viņu neredzēja. Didzis domās atzīmēja viņas vārdu.
Bet šādi mirkļi bija reti
Personāla ēdnīcā Didzim tika atteikta vieta pie galda, jo tā bija “tikai speciālistiem”. Menedžeris viņam teica, ka apkopējiem jāēd pagrabā. Par to nebija nekādu noteikumu – tas vienkārši bija pieņemts.
Pēdējais trieciens tika dots kādā citā nodaļā. Didzis bija liecinieks asai vārdu apmaiņai starp vecāko speciālisti un kāda kliente ģimeni. Speciāliste runāja nepacietīgi, gandrīz mehāniski, atmetot viņu jautājumus. Kad Didzis pieklājīgi piedāvāja ģimenei krēslu, speciāliste pagriezās pret viņu. “Aizej. Tu esi apkopējs, nevis sociālais darbinieks vai ģimenes konsultants.”
Tajā vakarā Didzis atgriezās mājās un pārskatīja slēptās kameras ierakstus, kas bija likumīgi uzstādītas iekšējai revīzijai. Ieraksti apstiprināja visu, ko viņš bija redzējis. Problēma nebija dažos sliktajos darbiniekos, bet gan kultūrā, kuru viņš neapzināti bija ļāvis izveidot.
Nākamajā rītā iestādes personāls pulcējās galvenajā konferenču zālē. Baumas izplatījās ātri. Daži domāja, ka gaidāmas pārbaudes. Citi baidījās no budžeta samazinājumiem. Zālē iestājās klusums, kad uz skatuves iznāca pats Didzis Vītols – tīri noskuvies, uzvalkā.
Viņu sejas nobālēja. Sieviete, kas bija uzrēkusi viņam, skatījās grīdā. Administrators, kurš bija spēris miskasti, sastindzis. Didzis runāja mierīgi, bet katrs vārds krita kā āmura sitiens. Viņš paskaidroja, kāpēc pārģērbās, ko viņš redzēja un cik dziļi bija vīlies. Pēc tam viņš pārsteidza visus.
Tā vietā, lai nekavējoties atlaistu cilvēkus, viņš paziņoja par pilnīgu restrukturizāciju. Vairāki augstākā līmeņa vadītāji tika atstādināti uz izmeklēšanas laiku. Tika ieviestas obligātas empātijas apmācības, un pacientu aprūpes rādītāji tika pārveidoti, lai tie tikpat augstu vērtētu līdzjūtību, cik ātrumu.
Pēc tam Didzis aicināja Elīnu Kārkliņu uz skatuves un nekavējoties paaugstināja viņu amatā. Zālē valdīja kauna un apjēgas klusums. Tomēr, kad Didzis paskatījās uz auditoriju, viņa mulsums vēl nebija pārgājis. Viņš saprata, cik viegli vara bija apstulbinājusi labus cilvēkus – un cik tuvu viņš pats bija tam, lai izdarītu to pašu.
Turpmākajās nedēļās Svētās Auroras iestādē notika tādas pārmaiņas, kuras neviens paziņojums presei nevarēja atspoguļot. Koridoros kļuva klusāks, taču nevis aiz bailēm, bet gan aiz apzinātības. Darbinieki sāka pieturēt durvis, pacietīgāk skaidrot procedūras un uzrunāt apkopējus vārdā. Iestādes reputācija pakāpeniski mainījās – nevis jaunu tehnoloģiju, bet gan cilvēcības dēļ.
Didzis Vītols turpināja bieži apmeklēt iestādi, taču šoreiz atklāti. Viņš tikās ar pacientiem, izklausīja sūdzības un mudināja personālu runāt godīgi un bez bailēm. Daži darbinieki aizgāja paši, nespējot vai nevēloties pielāgoties. Citi mainījās veidos, ko Didzis nebija gaidījis.
Kādu pēcpusdienu Didzis gāja garām kafejnīcai un pamanīja kaut ko, kas lika viņam apstāties. Pie viena galda ar apkopējiem sēdēja speciālistu grupa un smējās. Nebija ne zīmju, ne noteikumu. Vienkārši cilvēki. Viņš klusi pasmaidīja. Tomēr viņa pieredze viņu joprojām satrauca. Intervijā dažus mēnešus vēlāk Didzis atzinās: “Vismulsinošākais nebija tas, cik slikti daži cilvēki uzvedās. Bet tas, cik normāli viņi to uzskatīja.” Viņa vārdi izplatījās tiešsaistē, radot debates par aprūpi, varu un cieņu darbā.
Pirms intervijas beigām Didzis dalījās ar pēdējo domu. “Ja vēlaties uzzināt patiesību par savu organizāciju,” viņš teica, “skatieties, kā tā izturas pret tiem, kuriem nav ko piedāvāt pretī.”
Apkopēja-miljardiera stāsts kļuva par mācību priekšmetu līderības semināros un medicīnas skolās. Taču, kas ir vēl svarīgāk, tas kļuva par spoguli, liekot lasītājiem uzdot neērtus jautājumus par savu uzvedību.
Lasi vēl: ”X faktora” atbalstītāji pie TV ekrāniem nikni par redzēto raidījuma finālā: ”Tā pat sportā nedara”
Kā mēs izturamies pret cilvēkiem, ja no tā neko negūstam? Vai mēs izrādām cieņu tikai tad, kad tas ir ērti? Un, ja mēs mainītu lomas, kā mēs vēlētos, lai pret mums izturētos?
Didzis nekad neuzskatīja sevi par varoni. Viņš uzstāja, ka īstie varoņi ir tie, kuri izrādīja laipnību, kad neviens neredzēja, piemēram, Elīna un daži citi, kas viņam atgādināja, kāpēc viņš vispār uzcēla iestādi. Šis stāsts vēl vairākus gadus bija kā piemērs daudziem cilvēkiem. Ir vērts atcerēties mūžseno sakāmvārdu: ”Izturies pret cilvēkiem tā kā gribētu, lai izturās pret tevi!”
