«Man ir nepieciešams kāds, kurš kļūs par šīs kampaņas seju… Apmaiņā pret šo māju es lūdzu jums dalīties ar savu stāstu ar visu pasauli, Sanita.» Manas rokas sažņaudza zīmīti tik cieši, ka tās malas kļuva saburzītas. Lūkasam tas nebija tikai labdarības akts – tas bija virsraksts, iespēja uzlabot savu tēlu. Un es biju uzmanības centrā, centrālais elements viņa stratēģijai…
Tas jutās kā auksts aprēķins, nevis tīra labestība.
«Mammu?» Elīnas balss atskanēja no koridora, liekot man saraustīties. Es dziļi ievilku elpu un izlīdzināju zīmīti, jo papīrs manās rokās kļuva mīkstāks.
«Eju!» Es atbildēju, mana balss skanēja pārliecinošāk, nekā jutos. Es izgāju un ieraudzīju, kā Leo un Daniels ir iekārtojušies uz viesistabas grīdas, viņu smiekli atbalsojās, spēlējoties ar mašīnīti, ko atrada vienā no kastēm. Elīna stāvēja pie loga, uzmanīgi vērodama mani.
«Mammu, kas notika? Tu izskaties saspringusi,» Viņa noliecās, bažas parādoties viņas acīs. Es pietupos viņai priekšā un novācu matu šķipsnu no viņas sejas. «Nekas slikts, dārgā. Vienkārši daudz kas jāapdomā.»
Viņas skatiens uzmirdzēja uz zīmītes, kas joprojām bija manā rokā. «Tas ir dēļ Grāvīša kunga?» «Jā,» es atzinos, ar grūtībām norijot. «Viņš vēlas, lai es dalītos ar mūsu stāstu – pastāstītu visiem, kā mēs šeit nonācām un kam mums bija jāiziet cauri.»
Olga Rajecka par latviešu iecienīto nodarbi: Kāpēc jūs sēžat dīvānos un rakstāt “kļauzas”
Elīnas acis iepletās. «Kā, televīzijā? Visiem?» Es pamāju. «Tā ir izvēle, kas man jāizdara. Bet zini ko, Elīna? Tas ir vairāk nekā tikai viņa stāsts – tas ir mūsu stāsts. Un, ja tas nozīmē, ka mēs varēsim paturēt šo vietu un sākt visu no jauna, es to darīšu. Bet es to darīšu pēc saviem noteikumiem un ar savu vēstījumu.»
Elīnas seja atplauka smaidā. «Tad pasaki viņiem, mammu. Pasaki viņiem, cik tu esi stipra un cik daudz esi mums upurējusi. Pastāsti, ka mēs esam izturējuši!»
VIDEO:
Es atviegloti uzelpoju, spriedze krūtīs mazinājās. «Mēs pastāstīsim, Elīna. Mēs visu izstāstīsim kopā.» Turpmākajos mēnešos dzīve mainījās veidā, ko es nebiju spējusi paredzēt. Lūkasa kampaņa uzplauka, parādoties avīžu slejās un TV ekrānos. Bet tas vairs nebija tikai viņa stāsts – tas bija kļuvis par manu stāstu, un caur to – par simtiem citu stāstu.
Es stāvēju kameru priekšā, mana balss trīcēja, kad atcerējos naktis, kas pavadītas tumsā, un dienas, kad nebija pietiekami daudz pārtikas. Es atcerējos brīžus, kad man bija jāuzliek smaids bērniem, neskatoties uz to, ka mana pasaule sabruka.
«Mammu, par tevi atkal runā televīzijā!» kliedza Daniels no viesistabas, viņa acis degot no satraukuma. Televizors rādīja kadrus, kur es stāvu pie mājas, Lūkass blakus, ar nevainojamu smaidu sejā.
Taču stāstījums bija mainījies. Tas vairs nebija tikai par viņa filantropiju; tas bija par izturību, cerību un to, kas notiek, kad sabiedrība sanāk kopā, lai atbalstītu. Viņa sākotnēji aukstais aprēķins bija radījis patiesu labdarības kustību.
Cilvēki sāka vērsties pie manis – mātes, kas jutās vientuļas, atraitnes, kas pārdzīvoja sēru vētru, un tēvi, kas strādāja trīs darbos, lai samaksātu rēķinus. Ziedojumi plūda, bet pienāca arī vēstules un stāsti, no kuriem katrs man atgādināja, ka es neesmu viena savā cīņā.
Kādā vēlā vakarā, pēc tam, kad bērni bija devušies gulēt, es sēdēju pie virtuves galda ar Elīnu, kura sāka lasīt vēstules kopā ar mani. Viņa pacēla spilgti dzeltenu aploksni un pasmaidīja.
Lasi vēl: Sinoptiķi strauji pasliktinājuši prognozi no 15. decembra: kas notiks ar laiku
«Šis ir no Talsiem, mammu. Kāds vientuļais tēvs raksta, ka sācis līdzekļu vākšanu, iedvesmojoties no mūsu stāsta, lai nodrošinātu savam dēlam labāku izglītību.»
Es atbildēju ar smaidu, krūšu saspringumu tagad aizstāja silts un nepazīstams komforts. «Tas ir neticami, vai ne? Cik daudz cilvēku ir saņēmuši palīdzību, pateicoties tam, ka mēs uzdrošinājāmies runāt un atklāt savu sāpīgo pieredzi?»
Elīna pamāja, viņas acis mirdzēja no tā paša lepnuma, ko es jutu. «Tu to panāci, mammu. Tu devi mums visiem balsi un jaunu sākumu.»
«Nē, mēs to panācām,» es teicu, apskaujot viņu cieši. «Mēs to izdarījām kā ģimene.» Mūsu jaunās mājas sienās atbalsojās solījums par labāku rītdienu, ko mēs beidzot bijām atradušas.
