Sieva nogāja no ceļa, meitu nosūtīja kaut kur… — Kurā novadā, idiot?! — Šķiet… Tajā pašā, no kura tu paņēmi Paulu. Telefons izkrita Valdim no rokām. Puzle salikās. Paula Zariņa. Ne tikai uzvārda sakritība. Cilvēka meita, kuru viņš izputināja. Uzvārds Latvijā populārs, domāja sākumā Valdis.
Viņš ieradās vecajā industriālajā zonā, kur kādreiz bija “Vektora” birojs. Tagad šeit bija drupas, apaugušas ar krūmiem. Satumsa. Auksts vējš dzenāja putekļus pa betonu. Paula stāvēja pie vecās bedres malas. Bet tā nebija tā Paula, ko viņš pazina. Viņai bija stingrs melns mētelis, mati, kas parasti bija sasieti pieticīgā copē, izlaisti pār pleciem smagā vilnī. Viņas stājā bija tik daudz varas, ka Valdis neviļus palēnināja soli.
Blakus viņai stāvēja tas pats sirmais Viestura kungs. Un aiz viņu mugurām — divi spēcīgi puiši, kurus Valdis uzreiz atpazina kā profesionālu apsardzi.
— Nu, sveiks, vīrs, — teica Paula. Balss bija ledaina. — Tu ilgi brauci. Sastrēgumi? Vai panika?
— Tu… Tu visu šo laiku… izlikies? — Izlikos? Ak, nē, Valdi. Es strādāju. Katru dienu, katru minūti. Es pētīju tavas ieradumus, tavas paroles. Es cietu tavu trako māti, tavas dāvanas, tavus pieskārienus, no kuriem man gribējās mazgāties ar hloru.
— Kāpēc? — viņš aizsmakuši jautāja. — Tu varēji mani vienkārši atbrīvoties.
Viņa iesmējās, un šie smiekli bija briesmīgāki par jebko.
— Tas būtu pārāk vienkārši. Tā būtu atbrīvošana. Bet es gribēju, lai tu pazaudētu visu. Kā mans tēvs. Vārdu, reputāciju, naudu, brīvību.
Viesturs paspēra soli uz priekšu. — Tu mani pazīsti, Valdi? Vai atmiņa ir pilnībā atslēgusies? Valdis ieskatījās vīrieša sejā. Sejas vaibsti šķita pazīstami, bet…
— Andreja brālis, — teica Viesturs. — Es dzīvoju ārzemēs, kad tu pazudināji manu ģimeni. Es atgriezos pārāk vēlu, lai glābtu brāli. Bet pietiekami savlaicīgi, lai atrastu brāļa meitu.
Valdis pārcēla skatienu no Viestura uz Paulu. — Tātad tā bija sadarbība… Jūs visu izplānojāt. Bibliotēka, tavs naivums… — Atrast tevi bija viegli, — teica Paula. — Tu esi prognozējams. Tev bija vajadzīga lelle. Es par tādu kļuvu. Tēvocis Viesturs palīdzēja ar leģendu, ar dokumentiem, ar izglītību. Tu domāji, ka es lasīju mīlas romānus, kamēr tu biji darbā? Es attālināti studēju korporatīvās tiesības un kiberdrošību labākajās Eiropas universitātēs, kamēr tu uzskatīji mani par lauku meiteni.
Lasi vēl: Interesants risinājums ko darīt ar āboliem, lai tie nostāvētu līdz pavasarim, nesavīstu un nesapūtu
— Ko jūs gribat? Naudu? Es samaksāšu! — Valdis mēģināja paspert soli uz priekšu, bet apsardze uzreiz saspringa. — Tev vairs nav naudas, Valdi, — mierīgi atbildēja Viesturs. — Kamēr tu brauci šurp, tavi konti Kiprā tika anulēti. Tavi aktīvi ir iesaldēti un atņemti. Tavi partneri saņēma pilnu dokumentu paketi par taviem “darbiņiem” pēdējo desmit gadu laikā.
— Un pats galvenais, — piebilda Paula, izņemot no kabatas telefonu. — Tieši tagad tiek nosūtīts iesniegums. Ar pierādījumiem par to, ko tu izdarīji pirms trim gadiem. Atceries Laventu? To, kurš pārāk daudz raka? Tu domāji, ka sarunas ieraksts ir pazudis? Tas bija tajā pašā “Sīriuss”, kura paroli es noskatījos, kad nesu tev kafiju.
Valdis sajuta, kā zeme zūd zem kājām. — Paul… Paula… Mēs taču esam ģimene. Es tevi mīlēju, savā veidā…
— Ģimene? Tu pazudināji manu ģimeni. Es vairāk nekā desmit gadus dzīvoju ar vienu domu — redzēt, kā tu rāpo dubļos.
Tālumā atskanēja sirēnu gaudošana. — Tās ir pēc tevis, dārgais, — ar sarkasmu teica viņa. — Artūrs jau sniedz liecības. Mēs ar Viesturu pārliecinājām viņu, ka sadarbība ir viņa vienīgā iespēja nesēsties tev blakus.
Valdis atskatījās. Nebija, kur bēgt. Viņa impērija, viņa vara, viņa nākotne — viss sabruka putekļos dēļ “naivās bibliotekāres”, kuru viņš pats ieveda savā mājā.
— Tu esi traka, — viņš nočukstēja.
— Tu gribēji padevību? Tu saņēmi likteņa padevību.
Viņa iesēdās melnajā sedanā blakus tēvocim. Logs lēni nolaidās. — Ardievu, Valdi. Es ceru, ka tur tu iemācīsies pats gludināt savus kreklus. Mašīna norāvās no vietas, atstājot Valdi vienu putekļu mākonī, zem tuvojošos policijas sirēnu gaudošanas. Viņš stāvēja uz savas pagātnes drupām, saprotot, ka visbīstamāko kļūdu viņš pieļāva nevis biznesā, bet brīdī, kad nolēma, ka var nesodīti spēlēties ar svešiem likteņiem.
