Toruden ar mežu kaut kas notika. Nebija klusuma. Gluži pretēji. Mežs kļuva trokšņains, bet tas bija nepatīkams troksnis. Nebija vēja, bet koku galotnes drebēja un čīkstēja, it kā griežot zobus.
Naktīs no biezokņa atskanēja klusa rīkles dārdoņa, tik skaļa, ka pat pagrabā burkas šķindēja. No meža nāca ārā dzīvnieki – lapsas skrēja tieši pagalmā, mežacūkas izraka dārzeņu dārzus, acīmredzot nevis barības dēļ, bet gan kā cita dēļ.
Un smaka… No egļu meža nāca nepatīkama smaka. Ne lapu smaka, kā parasti rudenī, bet gan smārds, it kā tur būtu kaut kas ”gulējis” jau sen. Zeme ap māju kļuva mitra un gļotaina, pielipusi zābakiem kā melnas dūņas, kuras nebija iespējams noskalot.
Tad es nodomāju – varbūt purvā pacēlies ūdens, vai dzīvniekus piemeklējusi kāda kaite. Es gatavojos ziemai, cirtu malku, cenšoties troksnim nepievērst uzmanību.
Bet tad atnāca Suns.
Vakarā es viņu pamanīju. Viņš vicināja asti, mugura bija nosvīdusi. Es iztaisnojos, lai noslaucītu sviedrus, un ieraudzīju viņu sēžam pie vārtiem. Es pazīstu suņus. Man pašam bija haskijs, bet pirms gada vilki par viņu parūpējās. Bet šis… Šis nebija suns.
Viņš bija milzīgs. Gada veca teļa lielumā. Un melns. Ne tikai melns, bet kā caurums telpā. Skaties uz viņu, bet acis aizslīd, nevari koncentrēt skatienu, it kā viņš sevī iesūktu gaismu. Kažoks nav spīdīgs, bet matēts kā kvēpi. Sēž ar muguru pret mani, ar purnu skatās taisni mežā. Un nekustas.
– Pazūdi! – es norūcu, vicinot rokas. Kur ir tavs saimnieks?
Nulle uzmanības. Viņš pat nepamirkšķināja aci. Piegāju tuvāk, gribēdams viņu aizbaidīt. Un tad es sapratu. No viņa dvesmoja aukstums. Ne rudens dzestrums, bet gan dziļš aukstums, pat zobi sāka īdēt. Un mani pārņēma bailes. Spēcīgas, dzīvnieciskas bailes. Es, pieaudzis vīrietis, mednieks, atkāpos no šīs radības līdz pat durvīm.
Ieslēdzos iekšā. Paskatījos pa logu – viņš tur sēdēja. Kā statuja. Satumsa, un viņš joprojām bija tur, melns plankums uz melnā meža fona. Nakts bija tāda, ko es nenovēlētu pat savam ļaunākajam ienaidniekam. Mežs gaudoja. Ne vējš, bet pats mežs. Koki krakšķēja, it kā kaut kas milzīgs tos lauztu, zeme dārdēja. Likās, ka troksnis ir tieši manā galvā.
No rīta izgāju ārā, un tur viņš bija. Tajā pašā vietā. Es pametu viņam maizi un atnesu bļodā ūdeni. Nodomāju, ka varbūt viņš ir apmaldījies, izsalcis. Līdz vakaram maize joprojām bija tur, neskarta, ūdens klāts putekļiem.
Viņš neēda, nedzēra un neko nedarīja. Man šķita, ka viņš pat nemirkšķināja. Viņš vienkārši sēdēja tur un skatījās mežā.
Trešajā dienā es sapratu, ka viņš nevis vienkārši sēž. Viņš cenšas noturēties. Jo mežs bija sācis ko dīvainu.
Tas nav nekāds figuratīvs izteiciens. Egles, tās, kas atradās aiz žoga, vienas nakts laikā bija ievirzījušās iekšā. Vismaz metru. To saknes, resnas un mezglainas, bija ierakušās zem mana žoga, bet stabi bija kļuvuši līki. Zeme ap īpašumu sāka izspiesties, un no tās sāka dīgt kaut kāda nejauka lieta – nevis sēnes, bet melna, gļotaina, smirdīga pelējuma sēne. Vismaz man tā likās.
Es mēģināju nocirst šīs saknes, bet cirvis atlēca, dzirksteles lidoja, un no griezuma vietas tecēja melns šķidrums, kas smirdēja. Skrēju uz ciematu, pie kaimiņiem.
– Palīdziet man, – es saucu. – Kaut kāda elle, mežs nāk man virsū. Bet viņi skatījās uz mani, novērsdami skatienu.
– Zini, pats tiec galā, teica kaimiņš Modris. Tu esi briesmīgā vietā. Ļoti neaizsargātā vietā. Mēs tur neiesim. Baidoties no grēka. Un tas tavs suns… melns… Mēs to redzējām. Tā nav laba zīme. Viņi mani pameta. Kā spitālīgo. Viņi baidījās. Un es viņus saprotu. Es pats būtu baidījies.
Es atgriezos. Un Suns joprojām bija tur. Un pēkšņi sapratu: kamēr viņš tur bija, šī meža draņķis manā mājā neienāca. Suns bija kā korķis pudelē.
Piecas dienas es dzīvoju. Mežs dūca, auga saknes, dārzs bija pārvērties melnā purvā. Koki jau karājās pāri jumtam. Smārds bija tik spēcīgs, ka bija grūti elpot, galva pulsēja visu diennakti. Es gandrīz negulēju, sēžot pie loga , skatoties uz Suņa muguru. Viņš bija mana vienīgā cerība. Radījums bija kļuvis par manu glābēju.
Sestajā naktī sākās…
Šķir otru lapu, lai uzzinātu, kas tieši notika
