Nebija klusuma. Gluži pretēji. Rūciens pārvērtās rēcienā. Likās, ka zeme pāršķelsies uz pusēm.
Es redzēju, ka Kaut Kas rāpo ārā no meža, tieši no egļu saknēm. Tas nebija ne zvērs, ne cilvēks. Tā bija tā pati puve, dzīva un izsalkusi. Melna, eļļaina masa, mudžēdama no līdzīgiem izaugumiem, plūda pāri zemei, aprīdama visu savā ceļā. Zāle kļuva melna un saira putekļos, žogs sabruka, izšķīstot biezā šķidrumā.
Tas plūda mājas virzienā. Smārda un trūdēšanas vilnis. Piespiedos pie palodzes, zinot, ka nekas man nepalīdzēs. Tās bija beigas. Un tad Suns piecēlās. Pirmo reizi vairāku dienu laikā viņš pakustējās. Viņš nerēja. Viņš izdeva skaņu, no kuras man sāka dunēt un ieplaisāja logu stikli. Tā pat nebija skaņa, drīzāk vibrācija, zemas frekvences trieciens.
GRRR-UUMMMM.
Suns sāka augt. Viņa melnais ķermenis pietūka, kontūras izplūda. Dzīvnieks kļuva lielāks par mani, garāks par māju. Viņš pārvērtās par dzīvas tumsas kamolu, kurā atvērās divas acis – nevis suņa acis, bet divas bedres nebūtībā, virpuļojot sarkanā miglā. Viņš spēra soli pretī trūdēšanas vilnim. Abi sadūrās tieši manā pagalmā, kur kādreiz bija vārti.
Es nespēju aprakstīt to, ko redzēju. Mans laucinieciskais prāts to nespēja aptvert. Tā bija cīņa starp divu veidu tukšumu. Puve mēģināja aprīt Tumsu, un Tumsa saplosīja Puvi gabalos. Ap viņiem zeme vārījās, gaiss drebēja, no debesīm bira melni pelni. Malšanas troksnis bija tik skaļš, ka es kļuvu kurls ar vienu ausi.
Bet Suns sēž. Tajā pašā vietā, kur bija vārti. Atkal teļa lielumā. Atkal matēti melns, nekustīgs. Skatoties mežā. Iznācu uz lieveņa. Paskatījos uz Suni. Viņš nepagrieza galvu. Bet es zināju, ka viņš mani redz. Ar visu savu būtību. Es sapratu, kas bija noticis. Viņš nebija uzvarējis. Viņš vienkārši bija atgrūdis TO. Uz laiku. Tas ir tur, mežā. Krājot spēkus. Tas ir izsalcis. Un Tas zina, kur es dzīvoju.
Un Suns… viņš tagad ir mans sargs. Mans sargs.
Es nespēju no šejienes aiziet. Esmu mēģinājis tikt tālāk par nomali, uz ciematu. Tiklīdz esmu simts metrus no mājas, man kļūst slikti. Suns mani šeit tur. Esmu ēsma. Esmu enkurs, kas notur šo punktu.
Lasi vēl: Latvijas šoferīšiem tiek atgādināta būtiska informācija saistībā ar tiesībām un auto tehnisko pasi
Ciema iedzīvotāji nenāk pie manis. Viņi met krustus, kad skatās manā virzienā. Tagad viņiem es esmu kā ēna. Dzīvs aizgājējs savā miteklī. Es dzīvoju šeit. Es lāpu jumtu, ielieku stiklu. Es ēdu krājumus no pagraba. Un katru dienu es skatos uz Suņa melno muguru pie maniem neesošajiem vārtiem.
Es zinu – kādu dienu viņš to vairs nespēs izturēt. Vai arī izlems, ka es vairs neesmu vajadzīgs. Un tad puve no meža atnāks un mani paņems. Bet pagaidām viņš sēž. Un es sēžu. Mēs gaidām. Un mežs čaukst, čaukst bez mitas, solot atgriezties. Bet pats labākais – ka šis bija tikai ļauns murgs no kā es pamodos, tomēr tas bija tik īsts un ”dzīvs”, ka es sev vēl tagad nespēju rast mieru. Man ir radusies traka ideja – n patversmes paņemt melnu, lielu suni.
Visi šā stāsta tēli un notikumi ir izdomāti; jebkādas sakritības ir tikai un vienīgi nejaušas.
