Daudzi cilvēki joprojām piekopj rituālu, kas mantots no paaudzes paaudzē – pirms tējas gatavošanas izliet tējkannā palikušo ūdeni un pildīt to no jauna. Klusa balss pakausī čukst, ka atkārtota vārīšana padara ūdeni “smagu”, kaitīgu.
Izrādās, ka šis populārais priekšstats, kas gadu desmitiem biedējis ģimenes, ir daudz vienkāršāk izskaidrojams un nebūt nav tik kaitīgs, kā pieņemts uzskatīt.
Mīta izcelsme: No garšas līdz “kaitīguma” meklējumiem
Interesanti, ka stāsts par ūdens “bojāšanos” vārīšanas laikā sākās rūpēm par kulinārijas estētiku. Pagājušā gadsimta vidū slaveni pavārmākslas meistari savās grāmatās norādīja: lai pagatavotu izcilu tēju, ūdeni nevajadzētu vārīt vairākkārt. Iemesls bija vienkāršs – atkārtoti vārīts ūdens zaudē skābekli, kā dēļ dzēriens kļūst rūgtens un zaudē savu aromāta dziļumu.
Tomēr laika gaitā šis praktiskais ieteikums tautas apziņā piedzīvoja dīvainu mutāciju. Nevainīgs padoms par garšas uzlabošanu pārvērtās par teoriju. Cilvēki sāka runāt par “smago ūdeni”, kaitīgo deiteriju un kancerogēniem, kas it kā uzkrājas tējkannā ar katru nākamo vārīšanas reizi. Tā radās mīts, kas izrādījies dzīvotspējīgāks par jebkuru zinātnisku faktu.
Ko par “smago ūdeni” saka laboratoriju aprēķini?
Zinātnieki un ķīmiķi šo jautājumu ir pētījuši ļoti detalizēti, lai pieliktu punktu diskusijām. Teorētiski deitērija jeb “smagā ūdens” koncentrācija vārīšanas procesā tiešām nedaudz pieaug, jo vieglās ūdens molekulas iztvaiko pirmās. Tomēr praktiskā jēga tam ir nulle.
Speciālisti ir aprēķinājuši: lai litra tējkannā deiterija līmenis kļūtu kaut cik nozīmīgs , būtu nepieciešams vienā tējkannā iztvaicēt tādu ūdens daudzumu, kas vairākus simtus miljonus reižu pārsniedz visas Zemes masu. Ikdienas apstākļos tas vienkārši nav iespējams. Pat ja tējkannu darbinātu desmitiem reižu pēc kārtas, izmaiņas ūdens sastāvā būtu tik niecīgas, ka neviena mūsdienu laboratorijas iekārta tās neuztvertu kā kaut ko sliktu.
Eksperiments ar 15 litriem ūdens: Cik reizes ir par daudz?
Lai pārbaudītu, vai ūdens tiešām var kļūt kaitīgs, pētnieki veica radikālu eksperimentu. Viņi paņēma lielu daudzumu parasta krāna ūdens un sāka to vārīt atkal un atkal, pēc katra cikla veicot ķīmiskās analīzes. Tika mērīts viss – svins, arsēns, nitrāti un hlorīdi.
Pētījuma rezultāti bija pārsteidzoši mierinoši:
Nitrāti sasniedza kaut cik vērā ņemamu robežu tikai pēc aptuveni 40 vārīšanas reizēm.
Smago metālu koncentrācija kļuva nepatīkama vien pēc 140 vārīšanas cikliem pēc kārtas.
Realitātē šādu līmeni sasniegt nav iespējams, jo ūdens fiziski iztvaiko pilnībā jau ap 18. vārīšanas reizi. Citiem vārdiem sakot – ūdens beigsies daudz ātrāk, nekā tajā pagūs uzkrāties jebkas kaitīgs.
Ķīmiskais paradokss: Ūdens kļūst mīkstāks
Pretēji vēl vienam populāram mītam, atkārtota vārīšana nevis palielina ūdens cietību, bet gan tieši pretēji – padara to mīkstāku. Vārīšanās procesā kalcija un magnija hidrokarbonāti sašķeļas un nogulsnējas uz tējkannas sieniņām kā kaļķakmens (nakipe).
Ja vārāt to pašu ūdeni otro reizi, lielākā daļa “cieto” sāļu jau ir palikuši uz tējkannas pamatnes pēc pirmās reizes. Tādējādi ūdens šķidrā fāze patiesībā kļūst tīrāka no minerālvielām. Vienīgais patiesais risks šajā procesā ir nevis pats ūdens, bet gan lēta un nekvalitatīva plastmasas tējkanna, kas pie augstas temperatūras var sākt izdalīt specifiskas vielas. Ja jūsu ierīce ir kvalitatīva, par ūdens ķīmiju uztraukties nav pamata.
Kad ūdeni tiešām labāk nomainīt?
Speciālisti norāda, ka vienīgais reālais iemesls, kāpēc ūdeni tējkannā nevajadzētu turēt pārāk ilgi, ir saistīts ar higiēnu, nevis vārīšanu.
Ja ūdens ir stāvējis atvērtā tējkannā vairākas dienas, tajā no gaisa var iekļūt putekļi vai baktērijas.
Ja parādās specifiska smarža vai nogulsnes, tā ir zīme, ka laiks svaigam malkam.
Visos pārējos gadījumos – ja tējkanna ir tīra un ūdens tur atrodas kopš rīta – to var droši sildīt vēlreiz. Lielākais bieds virtuvē nav otrreiz uzvārīts ūdens, bet gan nepārtraukts uztraukums par lietām, kuras zinātne jau sen ir atrisinājusi.
