Modris no pirmā acu uzmetiena šķita kā īsts atradums. Viņam ir piecdesmit, pēc profesijas arhitekts, un savā iepazīšanās anketā viņš bija pierakstījis: “Meklēju dzīvesbiedri, ar kuru kopā baudīt mierīgus vakarus un doties nelielos izbraucienos.”
Pēc dažām sarakstes dienām mēs norunājām tikties klātienē. Viņš atstāja inteliģenta, izglītotas un patīkama vīrieša iespaidu ar vieglu humora izjūtu.
Mūsu pirmais randiņš pagāja pavisam vienkārši – pastaiga un kafija. Viņš par visu samaksāja pats, pat neļaujot man izvilkt maku, un piebilda: “Es uzaicināju, tas ir mans prieks.” Otrajā tikšanās reizē mēs devāmies apskatīt Bauskas pilsdrupas.
Bija marta vidus, saulīte jau nedaudz sildīja, un pēc pastaigas mēs nopirkām tēju un kādu gardumu vietējā beķerejā.
Arī toreiz situācija bija tāda pati – Modris apmaksāja rēķinu, liekot man justies kā aprūpētai sievietei. Es jutos droši un mierīgi.
Trešā tikšanās bija plānota nopietnāka – vakariņas vienā no Bauskas labākajiem restorāniem. Bija piektdienas vakars, ārā pamazām krēsloja, un gaisā jau virmoja tas īpašais pavasara dzestrums, kas liek meklēt siltumu telpās. Vakars sākās burvīgi: mēs runājām par darbu, par bērnības atmiņām, par mūsu kopīgajām interesēm.
Es tiešām saku sevī just to patīkamo satraukumu, ko mēdz dēvēt par iemīlēšanos. Viss bija ideāli līdz brīdim, kad viesmīlis pie galdiņa nolika mapi ar rēķinu.
Modris atvēra mapi, brīdi uz to paskatījās un tad, pavisam ikdienišķi, izvilka no kabatas telefonu. Viņš atvēra kalkulatoru un sāka tajā kaut ko cītīgi vadīt. Sākumā es nodomāju, ka viņš vienkārši grib pārliecināties, vai viss ir saskaitīts pareizi, bet tad viņš sāka klusā balsī pie sevis murmināt skaitļus.
— Tā, siltie salāti septiņi eiro… jēra cepetis divdesmit četri… vīns sešpadsmit… — viņš pusčukstus skaitīja, lēnām velkot ar pirkstu pa rēķinu.
Es neizturēju un pajautāju:
— Modri, ko tu dari?
Viņš mierīgi pacēla acis un pilnīgā nopietnībā atbildēja:
— Es vienkārši rēķinu, kurš cik šovakar ir notērējis.
Es biju pilnīgā neizpratnē un jutu, kā sirds sāk pukstēt straujāk, bet ne jau no mīlestības.
— Kā to saprast?
— Nu kā, Dace. Tu pasūtīji salātus un vēl tos dārzeņus papildus. Es paņēmu cepeti. Vīnu mēs dzērām abi. Vajag godīgi visu sadalīt, lai nav nekādu pārpratumu.
Es skatījos uz viņu un nespēju noticēt, ka tas ir tas pats vīrietis, kurš vēl pirms stundas man teica komplimentus par manu smaidu. Modris, tu nopietni? Viņš ne mirkli nesamulsa: “Protams. Es nesaprotu, kāpēc vīrietim šādos laikos būtu jāmaksā par visu.
Katrs maksā par savu daļu.” Viņš turpināja bakstīt telefonu: “Tātad, tev bija salāti un dārzeņi. Kopā vienpadsmit eiro un piecdesmit centi.”
“Investīcija” attiecību sākumā
Es sēdēju un klusēju, mēģinot sagremot šo situāciju. Modris tikmēr piebilda, ka vīna pudele maksāja sešpadsmit eiro, tātad jādala uz pusēm – pa astoņiem eiro katram.
“Tātad no tevis kopā deviņpadsmit eiro un piecdesmit centi,” viņš paziņoja un pasmaidīja, it kā būtu paveicis kaut ko ļoti labu. “Redzi, šādi viss ir godīgi un nevienam nepaliek rūgtums.”
Es mēģināju runāt mierīgi, lai gan iekšēji viss trīcēja.
— Modri, bet tu taču pats ierosināji šovakar aiziet vakariņās.
— Es ierosināju satikties un baudīt vakaru, nevis kļūt par tavu personīgo finansētāju, — viņš mierīgi atteica.
— Bet kāpēc tad pirmajos divos randiņos tu neļāvi man maksāt un teici, ka tas ir tavs prieks?
Viņš nedaudz pasmīnēja, it kā skaidrotu pašsaprotamu stratēģiju:
— Tā bija investīcija. Sākumā ir svarīgi atstāt labu iespaidu, lai cilvēks ieinteresētos. Bet pēc tam jau mēs esam partneri, un katrs pats atbild par saviem izdevumiem.
Vārds “investīcija” manā prātā tajā mirklī nostrādāja kā tāds iekšējs stopkrāns, kas liek tūlīt pat apstāties un visu pārvērtēt. Es skaidri sapratu, ka viņš šo pavērsienu bija rūpīgi ieplānojis jau pašā sākumā, sekojot savai personīgajai stratēģijai – vispirms tēlot dāsnumu, lai radītu par sevi labu iespaidu, bet, tiklīdz rodas sajūta, ka cilvēks ir „noķerts”, bez sirdsapziņas pārmetumiem vilkt ārā kalkulatoru.
Tas bija brīdis, kad vēlme pēc matemātiska taisnīguma pārvērtās par pilnīgu necieņu pret otru cilvēku un viņa sajūtām
Es lēnām piecēlos, sakārtoju savas mantas un stingri paņēmu somu, lai dotos prom. Modris uz brīdi izskatījās nedaudz apmulsis un neizpratnē jautāja, vai tiešām es jau vēlos beigt šo vakaru.
Kad es mierīgi atbildēju, ka dodos mājās, viņš tūlīt pat vēlreiz atgādināja par manu rēķina daļu. Es ne vārda nesakot izvilku no maka divdesmit eiro banknoti un demonstratīvi noliku to uz galda tieši blakus rēķina mapei.
— Te būs. Par ēdienu un par to, ka tu man parādīji savu īsto seju, pirms es paspēju tev pieķerties, — es noteicu.
Viņš ātri paņēmu naudu, pat nepārbaudot atlikumu, un mēģināja skaidrot, ka viņš vienkārši esot par godīgumu. Es uz viņu paskatījos pēdējo reizi. Godīgums ir tad, kad tu esi tu pats jau no pirmās minūtes.
Īsts godīgums nav tad, ja tu izmanto dāsnumu tikai kā pievilcīgu ēsmu, lai vēlāk, pašā vakariņu karstumā restorāna vidū, pēkšņi sāktu nodarboties ar sīkumainu grāmatvedību un katra centa pārrēķināšanu.
Es vienkārši apgriezos un devos prom, pat neatskatoties uz viņa pusi. Ārā valdīja tumšs un dzestrs marta vakars, bet, ejot pa klusajām Bauskas ielām, es pieķēru sevi pie domas, ka nejūtu ne kripatiņu skumju.
Gluži pretēji – manī bija milzīgs atvieglojums par to, ka šī dīvainā “investīcija” izgāzās un beidzās tik ātri, pirms es paspēju tajā visā iesaistīties nopietnāk.
Ziņa, kas pielika punktu visām šaubām
Kad es jau biju mājās un mēģināju atslābt pēc šī dīvainā vakara, mans telefons iemirdzējās. Tas bija Modris.
(Turpinājums nākamajā lapā…)
