Viņš nebija zvanījis, bet atsūtījis garu un visai pamācošu īsziņu:
“Dace, es tiešām no sirds nesaprotu tavu aso reakciju. Es taču piedāvāju pilnīgi taisnīgu un loģisku modeli. Mēs abi esam pieauguši, patstāvīgi cilvēki, abi strādājam un stabili nopelnām.
Kāpēc man vienam būtu jāuzņemas viss šis finansiālais smagums un jāmaksā par abiem? Es neesmu nekāds labdarības fonds. Man ir savi ikmēneša maksājumi, auto līzings un dažādi citi personīgie tēriņi.
Es vienkārši nevaru atļauties katru nedēļu tērēt desmitiem eiro restorānos par diviem cilvēkiem uzreiz. Vai tiešām mūsdienu pasaulē nav pilnīgi normāli godīgi dalīt kopīgās izmaksas?”
Es izlasīju šo ziņu vairākas reizes un sapratu, ka viņš patiešām neaptver, kur ir kļūda. Viņam šķita, ka problēma ir pašos divdesmit eiro, nevis veidā, kā viņš tos pieprasīja. Es viņam atbildēju pavisam īsi:
“Modri, runa nav par rēķina apmaksu. Es labprāt būtu samaksājusi pati, ja mēs par to būtu vienojušies iepriekš. Problēma ir tajā, ka tu pirmajos randiņos radīji par sevi viltus priekšstatu, lai mani piesaistītu.
Tu izmantoji dāsnumu kā triku, un tad pēkšņi mainīji noteikumus vakara vidū. Tas nav ne godīgi, ne vīrišķīgi. Tā ir vienkārša manipulācija.”
Viņš atbildēja pavisam īsi: “Skaidrs, tātad tu meklē sponsoru.” Pēc šī teikuma es viņu bez sirdsapziņas pārmetumiem nobloķēju.
Atziņas pēc restorāna “revīzijas”
Nākamajā dienā, pārrunājot šo atgadījumu ar tuvāko draudzeni, mēs ilgi spriedām par to, kas notiek ar mūsu paaudzes vīriešiem. Vai tiešām brieduma gados bailes “zaudēt eiro” ir kļuvušas lielākas par vēlmi izveidot patiesas attiecības?
Es sapratu vienu fundamentālu lietu – cilvēks, kurš randiņa laikā izvelk kalkulatoru un sāk skrupulozi rēķināt, cik kurš ir apēdis, tāpat rīkosies arī kopdzīvē.
Šodien tas bija restorāns Bauskā, rīt tā būs elektrības rēķina dalīšana līdz centam vai jautājumi par to, kāpēc esmu nopirkusi dārgāku maizi. Tā nav taupība, tā ir pārlieku liela vēlme pēc kontroles un nespēja būt dāsnam pret otru cilvēku.
Attiecības nav biznesa plāns, kurā katram solim ir jābūt finansiāli pamatotam un izdevīgam. Tajās ir jābūt vietai uzticībai, spontānumam un vēlmei otru iepriecināt, nevedot paralēlo grāmatvedību pie katras kafijas tases.
Modrim nevajadzēja dzīvesbiedri, viņam vajadzēja izdevīgu kaimiņieni izmaksu optimizēšanai. Bet man ir vajadzīgs cilvēks, kuram sirds ir plašāka par kalkulatora ekrānu.
Vai jums ir gadījies sastapties ar šādiem “aprēķinātājiem”? Vai pēc piecdesmit gadiem dalīt rēķinu uz pusēm jau pirmajos randiņos ir kļuvusi par normu vai tomēr tas ir brīdinājuma signāls?
Kā rīkotos jūs? Padalieties ar savām domām, jo šādas situācijas palīdz mums labāk saskatīt, kas attiecībās ir patiešām svarīgs.
